Kopš oktobra sākuma ziņas par Katalonijas neatkarības centieniem ziņu aģentūru publikācijās nostūmušas malā Ziemeļkorejas kodolizmēģinājumus, karadarbību Sīrijā, plūdus, pirmo sniegu un pārējo, iespējams, svarīgo informāciju. Notikumu attīstībai ar zināmām bažām seko līdzi gan Briselē, gan Vašingtonā, gan Maskavā. Arī daudziem no mums ir savs viedoklis par kataloņu neatkarību. Tas, ka īsti nezinām, par ko ir strīds, nav būtiski.
Nedaudz no vēstures. 711. gadā arābi pārcēlās Gibraltāra jūras šaurumam un dažu gadu laikā pakļāva praktiski visu Spānijas teritoriju. Izveidojās vairākas arābu valdnieku (halifu) valstiņas, kurās starp citu pret vietējiem iedzīvotājiem izturējās tiem laikiem ļoti toleranti. Spāņi, protams, turpināja cīņu pret iebrucējiem, taču uzvarai bija nepieciešama vienota un stipra valsts. 12. gadsimtā precību rezultātā saradojās Aragona un Barselonas grāfiste (mūsdienu Katalonija).
1469. gadā, apprecoties Aragonas karalim Ferdinandam un Kastīlijas karalienei Izabellai, Spānija kļuva par vienotu valsti praktiski mūsdienu robežās. To vajadzētu atcerēties, jo spāņi kataloņus neiekaroja un neokupēja.
Laika gaitā gan centrālā vara Madridē īpaši neceremonējās ar Barselonas augstmaņu prasībām pēc lielākas varas. Arī ģenerāļa Franko valdīšanas laikā par Katalonijas neatkarību skaļi runāt nebija ieteicams, kataloņu valoda bija aizliegta.
1978.gadā Spānijā tika pieņemta jauna konstitūcija, kura valsti pasludināja par parlamentāru monarhiju. Katalonija kļuva par vienu no 17 autonomajiem apgabaliem ar ierobežotām pašnoteikšanās tiesībām.
Starp citu, 1978. gada konstitūcija neparedz valsts dalīšanu, tajā skaitā arī referendumus par izstāšanos. Toreiz Barselonā par to neviens pat īpaši neiebilda. Un droši vien tālāk par kultūras autonomiju arī netiktu, ja nebūtu 2008. gada ekonomiskās krīzes.
Spānijas ekonomika skaitās devītā lielākā pasaulē un piektā lielākā Eiropā. Ekonomiski attīstītā un blīvi apdzīvotā Katalonija valsts kopējā ekonomikā dod aptuveni 20%. Pilnīgi loģiski, ka kataloņi grib lielāku atdevi savam reģionam, kurā tāpat kā visā valstī ir augsts bezdarbs, citas ekonomiskas un sociālas problēmas. Barselonas politiķu mēģinājumi izkaulēt ko vairāk neguva panākumus. Šādā situācijā „uzpeldēja” nacionālisms – mēs neesam spāņi, mēs esam citādi, mums atsevišķi būs labāk. Par to, ka citādi, varam nešaubīties – ja pārējā Spānijā vēršu cīņas ir vērā ņemams pasākums, tad Katalonijā tās ir aizliegtas.
Šī gada sākumā veiktajā neoficiālajā aptaujā praktiski ap 49 % Katalonijas iedzīvotāju bija pret atdalīšanos no Spānijas, savukārt atdalīšanos atbalstīja aptuveni 41 % iedzīvotāju.
Situācija varbūt nedaudz mainījās pēc 1. oktobra referenduma, ko centrālā vara atbilstoši konstitūcijai pasludināja par neatzītu. Tajā piedalījās 2,26 miljoni balsstiesīgo no 5,31 miljona. Aritmētiski būtu aptuveni 43 % no visiem. Deviņas desmitdaļas nobalsoja par atdalīšanos no Spānijas. Policijas rīcība referenduma laikā gan nebija demokrātijas tradīcijām atbilstoša, bet, salīdzinot ar „mūsdienu demokrātisko Krieviju”, nekas īpašs jau nenotika. Sākās vairāku nedēļu ilgā stīvēšanās starp centrālo varu Madridē un reģionālo Barselonā. Abas puses viena otrai sūtīja pieprasījumus, noteica „pēdējos” datumus atbildēm, kurus neviens neņēma vērā.
28.oktobrī Madridē Spānijas premjers lūdza parlamentam atļauju atcelt Katalonijas autonomiju, Barselonā vietējais parlaments atbildēja ar balsojumu par atdalīšanos no Spānijas. „Par” nobalsoja 70 deputāti, daži atturējās vai bija „pret”, pārējie balsošanu boikotēja. Kas notiks turpmāk, ir grūti prognozējams. Visticamāk tiks izsludinātas jaunas Katalonijas parlamenta vēlēšanas, daži politiķi nonāks ieslodzījumā. Pagaidām gan masu nekārtības netiek prognozētas, bet karstasinīgie dienvidnieki nav paredzami.
Daudz izšķirs Katalonijas policijas rīcība – vai tā atbalstīs autonomijas piekritējus vai arī paliks uzticīga valsts konstitūcijai.
Iespējams, ka centrālā vara Madridē varēja kaut kur piekāpties un atsevišķos gadījumos rīkoties citādi. Pilnīgi skaidrs, ka Eiropas Savienības paziņojums par to, ka Katalonijas neatkarība netiks atzīta, bija par vēlu. Dažus gadus iepriekš, kad Skotijā balsoja par iespējamo atdalīšanos no Lielbritānijas, Briselē reaģēja daudz noteiktāk – oficiāli paziņoja, ka izstāšanās no Lielbritānijas būs arī izstāšanās no Eiropas Savienības. Kataloņi gan naivi cer, ka starptautiskās kompānijas Barselonā to nepieļaus.
Ir skaidrs, ka ekonomiski ne tajos labākajos laikos pieaug ekonomiski stiprāko reģionu centieni pēc lielākas autonomijas. Vēsturē viduslaikos jau to piedzīvojām un pārdzīvojām. Tāpat skaidrs, ka neviena valsts nav gatava radīt precedentu. Lai kā Krievijai patiktu vāja, sadalīta Eiropas Savienība, tā nepavisam nav gatava savu reģionu lielākai autonomijai. Tā ka pagaidām par lielāku autonomiju iestājas ekonomiski stiprākie reģioni, varam būt droši par Latgali.
Lai kā kataloņi iedvesmojās no Baltijas valstu neatkarības centieniem un „Baltijas ceļa”, atcerēsimies, ka situācija ir pilnīgi atšķirīga. Viņu gadījumā tā bija labprātīga savienība, mūsējā – okupācija.
