Lasīšanas laiks: 5 min
Svētdien, 5.maijā, apmēram trīs desmiti cilvēku devās mazliet tālāk uz ziemeļiem, lai iepazītu Ķoņu dzirnavas, izgaršotu gan Rūjienas saldējumu, gan Līgas Siliņas stāstus. Tā bija pirmā ekskursija no cikla pa Valmieras novadu. Šajā braucienā bija astoņi bērni, no kuram jaunākajam vien četri gadiņi, savukārt vecākajai ceļotājai – 82 gadi, taču neatkarīgi no vecuma un dzimuma, šķiet, apmierināti bija visi.
Par maršruta organizatorisko norisi gādāja Valmieras novada Tūrisma pārvaldes vadītāja vietniece Anita Tīlena, bet autobusā ar informāciju gan par Rūjienu, gan gaidāmajiem pasākumiem visā Valmieras novadā braucējus izglītoja gids Ričards Edijs Štibe, vispirms izstāstot, ka Rūjiena ir mazpilsēta, kas atrodas vistālāk Latvijas ziemeļos, un ka tā ir latviešu, lībiešu un igauņu sakrustojums. Gids visus pamazām sagatavoja arī rūveniešu izloksnei, skaidrojot, kas ir suteklis, bāžiņa, cerūzis, denčis un citi nedzirdēti vārdi. Tāpat Ričards informēja, ka Rūjienai piešķirts Baltijas jūras reģiona kultūras pērles tituls 2024.gadam. Šķiet, kāds gan sakars Rūjienai ar jūru, toties ar kultūru gan pilsēta ir ļoti cieši saistīta! Jau 11.maijā māksliniece Agnese Vaļiniece ziedēšanas laikā aicina uz klientu dienām Naukšēnu pagastā “Ābelītēs”, kur būs gan kleitas, gan zīda šalles un kaklasaites. Rūjienā jau pavisam drīz – 25.maijā – notiks Saldējuma svētki un Rūjienas vārda dienas svinības, 2.-3.augustā norisināsies Rūjienas pilsētas svētki un tūlīt pēc tam Valmieras novada “Mājas kafejnīcu dienas”, bet 17.augustā pilsētu ierībinās rokfestivāls “Vērte”.
Pirmais autobusa pieturas punkts ir Ķoņu dzirnavas. Ceļā pa autobusa logu joprojām varēja vērot lidojam gājputnu kāšus, bet Ķoņu metāla dzērves stāv uz vietas, nekur nebēg arī metāla aitiņa. Savukārt īstās blējējas droši vien ir ganībās, bet Ķoņu dzirnavās palikusi vien aitiņu vilna. Par tās pārstrādes procesu, iekārtām, jēldziju, spolītēm un citām lietām smalki zina stāstīt Mārīte Čākure. Viņa arī izrāda grūbu un putraimu gaņģus, atļauj ielūkoties viesiem atvēlētajās istabiņās, piedāvā iegādāties segas un spilvenus, iesmej par viņu īpašajām “picām”, kas būtībā ir smalki veidoti sienas dekori no audumu gabaliņiem. Viss šajā namā ir dabīgs: koks, vilna, lins.
Ķoņu dzirnavās braucēji tiek arī bagātīgi paēdināti. Piesaista ne tikai servētais galds, bet arī smagie metāla krēsli, savukārt, paceļot skatu uz augšu, acis priecē lustru dažādība un tamborēto sedziņu griesti. Daudziem iegaršojusies Ķoņu saimnieču ceptā maizīte, tāpēc silti kukulīši tiek nopirkti arī mājās palicējiem. Vilnas segas laikam dažiem jau ir uz gultas vai arī noskatītas citai reizei, jo šoreiz tās netika iegādātas.
Droši vien ceļojuma organizētāji Ķoņos pusdienām apzināti nepasūtīja saldo ēdienu, jo tas visus sagaidīja Rūjienā. Kā nekā ekskursijas nosaukums taču ir “Uz saldējuma galvaspilsētu!”.
Ar plašu durvju vērienu un tikpat plašu smaidu “Rūjienas saldējumā” ciemiņus sagaida Ieva Dreimane. Gluži kā Mini Melts bumbiņām virmo šķidrais slāpeklis, tāpat no Ievas mutuļo prieks par ražotnes darbu, prieks dot prieku citiem. Viņas žesti, mīmika, pārliecība, ieinteresētība un azarts liecina, ka Ievai tas nav tikai darbs, par kuru saņemt algu, tas ir viņas sirdsdarbs. Rādot videofilmiņu, Ieva stāsta par ražotnes tehniku un roku darbu, saldējuma vēsturi, garšu un saražoto saldējumu daudzumu. Ik pa laikam klātesošajiem tiek uzdoti jautājumi, uz kuriem pareizu atbildi atliek vien minēt. Un iegūtā informācija pārsteidz! Kaut vai neliels ieskats: “Rūjienas saldējums” tiek eksportēts uz 30 valstīm, vistālākā ir Dienvidāfrika; saldējumam ir 55 garšu un 157 iepakojumu veidi (!); ražotnē strādā 90 darbinieki; 50% ir roku darbs; saldējuma torte pa kārtām tiek gatavota 3 dienas; “Rūjienas saldējuma” simbols ir motocikls utt. Uzņēmumu un vietu precīzi raksturo uzraksts uz vecā kioska: “Sapņu saldējums sapņu pilsētā!” Mini Melts bumbiņas ātri pazūd kārumnieku mutēs, bet degustācijai paredzētās bļodas ar saldējumu nemaz nav tik viegli iztukšot.
Trešais pieturas punkts ir Rūjienas Izstāžu zāle un gide Līga Siliņa. Kas kaut reizi ir dzirdējuši Līgu runājam, ir gatavi viņu klausīties vēl un vēl. Līgai ir fantastisks stāstnieces talants! Un izrādās, viņa arī lieliski dzied un spēlē ģitāru. Ja Ričards stāstīja, ka Rūjienā savijas latviešu, lībiešu un igauņu saknes, tad Līga nosauc mazliet citādu pilsētas trīsvienību. Tā ir igauniskākā, japāniskākā un mākslinieciskākā pilsēta. Par to, ka Rūjienai piedēvē latviskākās pilsētas nosaukumu, Līga smej:
Latviešu valodā taču ir locījumi: es esmu, tu esi, viņš ir, mēs esam… Bet rūvenieši saka: es i, tu i, viš i – visi locījumi vienādi! No Sedas upes sākas igauņu zeme, un Seda (säde) latviski nozīmē “dzirkstele”.
Par to, ka Rūjiena ir ļoti mākslinieciska un arī pašpietiekama pilsēta, ciemiņi pārliecinās gan no Līgas stāstījuma, gan arī vēlāk, caur autobusa logiem mazliet iepazīstot pilsētu. Uz māju sienām un vecajiem logiem ir daudz zīmējumu, un katram ir savs stāsts. Ir Opīšmāja ar sazīmētām pudelēm, ir “BA-BA-BALLĪTE”, “MĀTE”, mācītājs, bet Rīgas ielā 8 uz sienas ir ne tikai skaists minka, bet arī brīdinošs uzraksts: “UP IR TRAK TUV, IEKLĀRĒ TO DENČIM!” (Denčis – jauneklis, zēns.)
Izņemot Valmieru, vairs tikai Rūjienā palikusi vidusskola, šeit ir arī mākslas skola, mūzikas skola, 13 piemiņas akmeņi un skulptūras. Jaunākais piemineklis atklāts 2019.gadā Ēvaldam Siliņam, kas vairākām paaudzēm pazīstams kā skolotājs, diriģents, komponists un mūzikas mācību grāmatu autors. Līga, viņa audžumeita, dziedot atgādina viņa pazīstamākās dziesmas: “Mikimausis”, “Runcis Ūšuks”, “Paliec sveiks, mans mazais draugs!” un citas. Līga uzdzied arī igauņu un japāņu valodā! Šķiet, viņa stundām varētu stāstīt par Rūjienā dzimušajiem sportistiem, aktieriem, tēlniekiem un citām slavenībām, īpaša vieta viņas stāstos atvēlēta mācītājam un draudzes skolas pārzinim Robertam Slokenbergam, un tikai Rūjienā ir Japānas istaba. Logā zied plastmasas sakuras zars, jo īstās sakuras diemžēl noziedēja, nesagaidot ciemiņus…
Kad autobuss piestāj pilsētas centrā, Līgai atkal ir ko stāstīt – par ūdens pumpi, par “Sējēju”, par gaumīgo vides objektu “Ligzda”, kur cilvēki var satikties, pasēdēt, nofotografēties, parunāt…
Īstie cilvēki īstajās vietās – tā gribas teikt par šajā ekskursijā satiktajiem cilvēkiem.
Lai tikpat izzinošas, bagātīgas un sirsnīgas ir arī nākamās ekskursijas:
2. jūnijā – “Labs loms Burtniekos”,
18. augustā – “Ar balsi pēc atbalss” (Mazsalaca),
15. septembrī – “Aklais randiņš” (šķiet, ka mazliet atklājās Santas Paegles Miniciems).
