Lasīšanas laiks: 7 min
Vārtsargs Toms Konrāds ir dzimis valmierietis, un tieši šajā pilsētā pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad tika atklāta Vidzemes Olimpiskā centra ledus halle, viņš pirmoreiz kāpa uz slidām. Gadu gaitā viņš ir spēlējis ne tikai Valmierā, bet arī Liepājā, Rīgā un Jelgavā, aizvadot spēles gan jaunatnes čempionātos, gan Virslīgā, gan 1. Līgā.
Šobrīd Toms Konrāds ir atgriezies Valmierā, lai kopā ar „Valmieras HK/BSS/ViA” sasniegtu jaunus mērķus. Par aizvadīto laiku hokejā un sajūtām, kas piedzīvotas šo gadu laikā, lasi raksta turpinājumā!
– Kā nonāci līdz šim sportam? Kā viss attīstījās?
Hokejā nonācu, jo tēvs jaunībā bija centies spēlēt un piedāvāja, vai negribu pamēģināt, bet toreiz tam bija noteikums – trenēties varēšu, ja skolā būs labas atzīmes (smejas). Tā arī aizsākās. Sāku kā spēlētājs, bet gribēju pamēģināt stāvēt vārtos. Apmēram gadu pēc treniņu uzsākšanas mūsu komandai bija pārbaudes spēles ar jaunākiem audzēkņiem, un mums saslima vārtsargs. Toreiz treneris Jānis Lauris ielika mani vārtos, un kopš tā laika uz laukuma esmu redzams kā vārtsargs. Līdz 13 gadiem spēlēju Valmierā, un tad izveidojās Specklase [SK Rīga 95 – aut.], biju aizbraucis tur uz pārbaudi, bet tēvs negribēja mani mazu bērnu laist uz Rīgu, jo apstākļi nebija piemēroti. Tad treneris [Jānis Lauris – aut.] un tēvs izsprieda, ka man vajadzētu doties uz Liepāju, tā es nokļuvu vēja pilsētā. Spēlēju līdz 11. klasei un, bankrotējot Metalurgam [HK „Liepājas Metalurgs” – aut.], pārcēlos uz Rīgu, kur gadu nospēlēju HK „Prizma” Pēc tam ceļi veda uz Virslīgu, Jelgavas [HK „Zemgale/LLU – aut.]” komandu. Divi gadi pagāja tur, un pēc tam devos atpakaļ uz Liepāju, kur izmēģināju savus spēkus.
– Kas, Tavuprāt, ir grūtākais, spēlējot kā vārtsargam?
Sakoncentrēties un savākt komandu, jo vārtsargam ir daudz aiz sevis jāvada komanda, vārtsargi visu redzu no aizmugures, un tad sanāk vairāk komandēt spēlētājus, jābūt pēc iespējas nosvērtākam.
– Kādas ir galvenās prasmes un īpašības, kam jāpiemīt vārtsargam?
Jābūt mierīgam, ļoti nosvērtam un pārliecinātam par sevi. Protams, jāpiemīt arī labai reakcijai. Bet ar to nepietiek, ir arī daudz jāstrādā.
– Kā Tu gūsti iekšējo mieru pirms spēlēm un kas Tev palīdz koncentrēties?
Vairāk esmu domās ar sevi. Nomierinos, domāju labas domas. Pazīstamas komandas mēģinu izanalizēt un saprast, kas ko varētu izdarīt un kādas situācijas varētu rasties.
– Kāpēc Tu esi tieši vārtsargs? Kas Tevi visvairāk saista šajā laukuma spēlētāja pozīcijā? Vārtsargam tomēr ir atbildīga loma, jo viņš ir puse no komandas.
Man patika, kā vārtsargi izskatās uz laukuma (smejas). Plus, man šķita, ka spēlēt kā vārtsargam būs vieglāk, bet.. Tad sapratu, ka ir vismaz divreiz grūtāk, jo atbildība ir daudz lielāka. Kā saka, vārtsargs ir 70% no komandas – kā vārtsargs spēlēs, tā spēlēs visa komanda. Toreiz tā sāku un atpakaļceļa vairs nebija.
– Kā Tu attīstīji savas prasmes? Visticamāk ar treniņiem vien bija par maz..
Trenējos papildus, protams. Gāju Liepājā uz treniņiem pie jaunākas komandas, papildus veicu dažādus vingrinājumus, lai attīstītu reakciju, kā arī vasarās braucu uz treniņnometnēm, par ko lielu paldies saku tēvam, kurš varēja mani finansiāli atbalstīt, ieguldīt manī laiku un naudu.
– Vai Tev bija laiks, kad gribēji visam atmest ar roku?
Bija, jā, pēc metalurga izjukšanas. Aizbraucu uz Rīgu, bija MHL komanda un tiku tur sastāvā, bet tad komanda bankrotēja un es sāku domāt – vai man to vajag, vai es to vēl gribu, jo, kā saka, tēvam mūžīgi naudas nebūs, lai mani uzturētu, un man bija jāsaprot, ko es pats vēlos un ko gribēšu nākotnē. Toreiz arī palīdzēja tēvs, sakot, lai turpinu un daru, un tā es turpināju cīnīties un mēģināju atrast to iztrūkstošo motivāciju.
– Kādi bija Tavi sapņi, kas saistās ar hokeju, piemēram, spēlējot jaunatnes čempionātos, un vai gadu gaitā Tev šos sapņus ir izdevies piepildīt?
Pirmais reālais sapnis bija uzspēlēt Virslīgā. Tad sekoja sapnis par spēlēm Virslīgā un, protams, visu hokejistu sapnis – NHL. Bet, lai tas viss notiktu, dzīvē bija jāsakrīt ļoti daudzām lietām, lai nokļūtu tur, kur gribas. Vienu sapni es sasniedzu [spēles Virslīgā – aut.], un otru sapni daļēji, jo aizbraucu pārstāvēt Latviju Inline hokeja čempionātā, bet hokejā diemžēl nav izdevies.
– Pastāsti sīkāk par laiku Latvijas Inline hokeja izlasē. Uzvelkot izlases kreklu, ir citādākas sajūtas?
Inline hokeja izlasē nokļuvu, jo bijušais komandas biedrs [Jānis Bullītis – aut.] uzaicināja piedalīties Latvijas Inline hokeja čempionātā, tur es labi nostartēju, un nākamajā gadā Sorokins [Oļegs – aut.] uzaicināja sākotnēji uz treniņnometni, pēc kā ar izlasi devāmies uz Eiropas reģiona kvalifikācijas turnīru. Tur finālā uzvarējām Austrijas komandu un izcīnījām ceļazīmi uz PČ 1. divīzijas turnīru. Uzvelkot izlases kreklu, viennozīmīgi ir citādākas sajūtas. Tur spēlētājs pārstāv visu valsti un nes tās godu. Bija ļoti patīkamas sajūtas, un tā bija mana pirmā pieredze, spēlējot izlasē. Protams, tā ir arī lielāka atbildība.
– Pēdējos gadus aizvadīji Virslīgas komandās. Kas ir lielākā atšķirība, sargājot vārtus Virslīgas komandai un 1. Līgas komandai?
Virslīgas komandām attieksme ir nopietnāka, spēlētāji profesionālāk uztver darbu uz ledus. 1. Līga ir kā solis pirms virslīgas – ir vēlme attīstīties un mēģināt sasniegt Virslīgas līmeni.
– Un kur Tev kā vārtsargam ir vairāk darba un grūtāks uzdevums – spēlējot Virslīgā vai līgu zemāk?
Es teiktu, ka Virslīgā, jo tur katru spēlētāju visu laiku uzmana. Visa Latvija uzreiz zina, ko spēlētājs dara un ko nedara.
– Tava sezona ir bijusi raiba – iesāki Liepājas komandā Virslīgā, turpināji Liepājas 1. Līgas komandā un nu kādu brīdi jau esi Valmierā. Kā pats vērtē šo sezonu?
Sezona iesākās labi. Pirms sezonas Liepājas virslīgas komandas pirmais vārtsargs bija guvis traumu un tas man deva iespēju nostabilizēties kā pirmajam numuram pirms sezonas gatavošanās laikā, bet pirmā spēle neaizgāja, kā gribējās, nebija pārliecinošs sniegums, un treneris nedeva vairs iespēju sevi pierādīt. Tā arī nokļuvu Liepājas 1. Līgas komandā, lai gūtu spēļu praksi un varētu atgriezties Virslīgā, bet tad Liepājas komandu piemeklēja budžeta problēmas, un viņi nevarēja apmaksāt algas trim vārtsargiem. Tobrīd arī nācās gan viņiem, gan man pieņemt lēmumu, vai es vēl gribu tur cīnīties ar algas samazināšanu vai tomēr skatīties uz kādu citu pusi, un tad es sapratu, ka varu arī Valmierā attīstīt visu, ko vēlos.
– Vai komandu maiņa nav sagādājusi grūtības koncentrēties uz hokeju?
Nē, man tas netraucē. Es uzvelku komandas kreklu, un tad es par to komandu arī pastāvu. Nav svarīgi, kurā komandā esmu, es gribu sevi pierādīt un palīdzēt komandai uzlabot sniegumu uz aizstāvēt godu.
– Kā nonāci tieši līdz Valmierai?
Valmiera – tā tomēr ir mājas komanda, un pašam gribējās nedaudz atgūt mieru sevī, jo saistībā ar Liepājas komandu bija nedaudz tā mētāšanās no vienas komandas uz otru un neskaidrība par nākotni, gribējās uzspēlēt mājās un atgūt pārliecību pār sevi, tāpēc izvēlējos Valmieru. Ar lielāko daļu no šiem vīriem esam auguši kopā, treneris mani labi pazīst.
– Kāda, Tavuprāt, ir Valmieras komanda? Kādas ir atšķirības starp šo un bijušo komandu [Liepājas SSS – aut.]? Abas tomēr spēlē vienā līgā.
Es uzskatu, ka Valmieras komanda ir ļoti laba. Esam viens par visiem un visi par vienu, taču, manuprāt, problēma reizēm ir attieksmē. Treniņprocesā ar attieksmi viss ir kārtībā, bet spēlēs tas nedaudz pieklibo. Nezinu, kas notiek, jo visi čaļi ir labi – profesionāļi –, bet kaut kas līdz galam nav. Nereti pietrūkst disciplīnas, un noraidījumi mūs iegāž, jo līdzīgās spēlēs nākas patērēt divreiz vairāk enerģijas. Atšķirība galvenokārt abās komandās ir vecuma ziņā. Liepājā lielākoties visi ir gados jaunie spēlētāji, kas arī liek viņiem pieļaut kļūdas, kas rodas, spēlējot, kamēr nav iegūta lielāka pieredze. Valmierieši turpretī ir daudz pieredzējušāki.
– Kā un vai hokejs gadu gaitā ir mainījis lomu Tavā dzīvē un ikdienā? Kā izvēlies, ko uzstādīt par prioritāti, bet ko atstāt otrajā plānā?
Skolas gados mācības bija tā obligātā nodarbe, bet hokejs – sirdslieta, vēlāk tas kļuva par darbu. Darīju visu, lai varētu attīstīties ar hokeju, bet tagad ir tā, ka, lai arī gribētos hokeju virzīt kā prioritāti, priekšroka tomēr tiek dota darbam. Tomēr tāpat trenējos un cenšos neatsēsties, bet gan pilnveidot sevi joprojām, lai atgrieztos augstākā līmenī.
– Kāds ir Tavs skats uz nākotni, saistībā ar hokeju – ko Tu šajā sporta veidā vēlies sasniegt?
(Nopūšas) Gribētos jau, protams, uzspēlēt augstākā līmenī, kas ir Virslīga vai kāda ārzemju komanda, bet no sākuma vajadzētu nostabilizēties un sevi labi parādīt 1. Līgā. Mans mērķis ir aizvest Valmieru līdz finālam. Varbūt ne šosezon, bet noteikti to gribētu nākamsezon. Tad es varētu būt ar komandu jau no pirmās spēles, nevis ielēkt sastāvā sezonas vidusdaļā.
– Ko sagaidi no nākamās spēles [pret HS „Rīga 2001” – aut.]?
Uzvaru. Ja pieturēsimies pie sava spēles plāna, viss izdosies.
