Viens no Latvijā spēcīgākajiem soļotājiem, valmierietis Arnis Rumbenieks, gatavojoties olimpiskajām spēlēm Tokijā, veiksmīgi startējis trijās sacensībās, labojot savus personīgos rekordus 50 km distancē.
Pērn oktobrī Ivanofrankivskā Ukrainas čempionātā A.Rumbenieks laboja personīgo rekordu 50 kilometru soļošanā (3:55:27). Šogad 20.martā soļošanas sacensības “Dudinska 50” Slovākijas kūrortpilsētā Dudincē viņš sasniedza personisko rekordu (3:54:43) un finišēja 16. pozīcijā. Savukārt Eiropas kausu izcīņā aizvadītajā nedēļas nogalē Čehijas pilsētā Podebradā valmierietim bija septītā vieta ar jaunu personīgo rekordu – 3:51:51.
Lai arī Arnim nedaudz pietrūka līdz olimpiskajam normatīvam (3:50:00), bet ir visai droša cerība, ka viņš varētu kvalificēties startam Tokijā, jo pie starta tiks pielaisti 60 soļotāji ar pēdējiem diviem augstvērtīgākajiem startiem šajā sezonā.
Arnis Rumbenieks portālam “Valmieras Ziņas” atklāj, ka pandēmijas laiks sportistam nav bijis vienkāršs. Taču par spīti neparedzamiem apstākļiem un sacensību atcelšanai viņš tomēr ir spējis saglabāt motivāciju turpināt trenēties, domājot par startu ne tikai Tokijā, bet arī 2024.gada Olimpiskajās spēlēs Parīzē.
“Sākoties pandēmijai, pirmais trieciens bija smags. Tu gatavojies sacensībām, ieguldi visus spēkus un līdzekļus treniņnometnē, bet pāris dienas pirms starta tiek izsists pamats zem kājām. Kad sapratu, ka tas nebūs uz pāris mēnešiem un varētu ieilgt, es ar šo domu apradu. Tas man neliedza trenēties, lai gan motivācija pēc kāda laika vairāk nebija tik augstā līmenī, kā vajadzētu. Taču, atskatoties uz pandēmijas periodu, es nevaru teikt, ka man būtu kaut kas pietrūcis. Jā, fizioterapijas pakalpojumi un citi servisi ir ierobežoti, bet atrašanās pūlī man nekad nav piesaistījusi. Es dzīvoju noslēgtā lokā, kas ietver ģimeni un atsevišķus draugus, tādēļ par ierobežojumiem es nepārdzīvoju. Es apzinos, ka tie ir visas sabiedrības drošības labā.
Pagaidām sacensības ir retums, taču slūžas sāk pamazām atvērties. Lietuvā un Igaunijā jau plānotas sacensības. Nenoliegšu, ka sacensības ir svarīgas motivācijai un jaunu mērķu nospraušanai,” stāsta soļotājs.
Kā skaidroja sportists, līdz ar pastāvošajiem inficēšanās riskiem un lidojumu ierobežojumiem, došanās uz treniņnometnēm ārzemēs ir ierobežota. Pērnā rudenī pirms starta Ivanofrankivskā Ukrainas čempionātā, viņam tomēr izdevies sarīkot treniņnometni kalnos Itālijā. Lai krātu spēkus atbildīgajam startam un pierastu pie karstiem laikapstākļiem, Arnis Rumbenieks pirms Tokijas Olimpiskajām spēlēm plāno doties uz vēl vienu treniņnometni ārpus Latvijas.
Soļotājs skaidroja, ka ļoti būtiska loma, gatavojoties startam Tokijas olimpiādē, ir laika plānošanai. Pandēmijas ierobežojumu dēļ ierašanās Japānā ir paredzēta īsi pirms sacensībām, pēc kurām 24 stundu laikā ir jāpamet valsts. Tāpat jāņem vērā 6 stundu laika starpība, kas radīs papildu stresu organismam. Tādēļ jau laikus būs jāmaina dienas režīms, lai pielāgotos Japānas laika joslai. “Laika līdz olimpiādei ir palicis maz. Līdz tai vēl apsveru dalību sacensībās Lietuvā, kur norisināsies Latvijas čempionāts un Eiropas kausa posms. Ir jāizvērtē, ko es iegūšu un zaudēšu, tajās piedaloties. Šis ir ļoti izaicinošs periods plānošanas ziņā. Viens lēmums tagad var izšķirt daudzas sekundes Olimpiādē,” atzīst sportists.
Runājot par vakcinēšanos pret Covid-19, A.Rumbenieks atzinīgi vērtē to, ka Tokijas Olimpiādes rīkotāji nepieļaus diskrimināciju pret sportistiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nebūs vakcinējušies. Viņš pats gan cer līdz Olimpiādei paspēt to izdarīt, ņemot vērā Latvijas Olimpiskās vienības rekomendācijas par ieteicamajām vakcīnām, kurām ir novērotas vismazākās blaknes. “Šis faktors ir diezgan būtisks, jo pat viena zaudēta diena treniņprocesā dēļ augstas temperatūras vai citām blaknēm – tas nav maz.”
Runājot par savām izredzēm doties uz Tokiju, soļotājs saka: “Ja ar sasniegto Podebradā nepietiek, būs jāizvērtē, ko dzīvē darīt. Es gan esmu pārliecināts, ka visam labākajam ir jānotiek tieši tagad un tieši ar mani. Es arī ceru, ka Olimpiāde notiks atcelta. Katrā ziņā, es esmu izdarījis visu no savas puses, lai būtu tur tiesīgs piedalīties. Ja tomēr spēles nenotiks, es nenožēlošu to laiku, ko esmu ieguldījis. Tāpat es sevi iedvesmoju ar to, ka nu jau paliek arvien mazāk laika līdz nākamajām spēlēm Parīzē. Es ar optimismu raugos nākotnē, jo mani rezultāti tikai aug un atbalstītāju loks arvien paplašinās, Valmierā līdz ar Daliņa stadiona rekonstrukciju būs vēl plašākas iespējas sevi pilnveidot, un es jau tagad saņēmu lielu atbalstu no Sporta veselības centra personāla. Taču pats galvenais, ka man ir iespēja darīt lietu, kas man ļoti patīk, apvienojot profesionālo sportu un ģimenes dzīvi – šie visi faktori mani motivē sasniegt arvien augstākus mērķus.”
