Skolotājs ir zināšanu inženieris (1)

Lasīšanas laiks: 7 min

Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas skolotāju kolektīvu papildinājuši vairāki skolotāji, tajā skaitā arī izglītības programmas “Iespējamā Misija” skolotājs Nils Mosejonoks, kurš skolēniem pasniedz vēsturi un kulturoloģiju. Skolotāja darbs, viņaprāt, ir ikdienas piedzīvojums un izaicinājums, kura augļus bieži nevar redzēt uzreiz pēc paveiktā, varbūt, tikai pēc daudziem gadiem un gadu desmitiem.

Kā nonācāt līdz “Iespējamai Misijai” un Valmierai?

Ideja darboties izglītībā ienāca prāta jau vidusskolas laikā, kad aktīvi darbojos skolēnu pašpārvaldē, izveidojās sadarbība ar pilsētas domi, līdz ar to varēju uz izglītības sistēmu paskatīties no dažādiem skatupunktiem. Redzēju izglītības sistēmas plusus un trūkumus. Studēju Latvijas Universitātē, vēstures fakultātē. Uzzināju par “Iespējamo misiju”, biju dzirdējis labas atsauksmes, nolēmu pamēģināt pats.

Skolu pieteikšanās ir neatkarīga no dalībniekiem. Tā nu sanāca, ka Valmieras Pārgaujas ģimnāzija vēlējās izmēģināt šo programmu savā skolā, viņiem bija vajadzīgs vēstures skolotājs, līdz ar to sākās mūsu sadarbība. Man nebija svarīgi, kurā Latvijas vietā man būs jāatrodas, ne arī to, ar kādiem bērniem jāstrādā. “Iespējamās Misijas” dalībnieki tic, ka katrs bērns var! Vienīgi aiz katra bērna stāv kāds “ja”. Par to tad arī ir viss skolotāja darbs – ticēt, ka “katrs bērns var”, un atrast, uzķert šos “ja”, lai varētu viņam palīdzēt sasniegt iespējami augstākos rezultātus.

Kā Jūs atrodat šos “ja” katrā skolēnā?

Noteikti nepretendēju uz izglītības eksperta statusu. Kā jaunam skolotājam, šobrīd man katra diena ir kā jauns izaicinājums ar saviem panākumu un pārdomu brīžiem. Jebkuram “Iespējamās Misijas” skolotājam visi jautā “kā tas ir?”, un pirmo reizi dzīvē man nav, ko atbildēt.

Vienas dienas laikā var gūt tik daudz dažādu emociju, līdz ar to pateikt kaut ko vispārīgu par to, kāda ir skola, pagaidām nav iespējams.

Manuprāt, sākumā ļoti svarīga ir konsekvence tajā, ko dari. Tāpat ir jābūt godīgam pret skolēniem. Esmu sapratis, ka melot vai mēģināt viņus apvest ap stūri ir bezjēdzīgi, pats varu tikt apvests ap stūri. Caur godīgumu un konsekvenci pamazām var uztaustīt, ko bērni sagaida no manis, no vēstures.

Protams, ir liela atšķirība starp pamatskolēniem un vidusskolēniem. Es būtu sev ļoti daudz atņēmis, ja es strādātu tikai ar vienu vai otru grupu.

Smagāks darbs droši vien ir ar pamatskolēniem.

Ja mēs pavērotu stundu pie septītajiem un stundu pie divpadsmitajiem, tad, protams, liktos, ka ar septītajiem ir daudz sarežģītāk. Tas atkarīgs, kā uz to paskatās. Ja vērtētu pēc skaļuma stundās, pēc produktivitātes un tā, kā klausās skolotājā, tad uzvarētu vidusskolēni. Bet, ja vērtē pēc entuziasma, dzīves spara un vispār skatījuma uz lietām, tad pārāki būtu septītie. Runā, ka pie tā, kas notiek klasē, ir vainīgs skolotājs. Kaut kādā ziņā tā ir taisnība, jo viss, ko skolotājs dara, rada to, kādi ir skolēni viņa stundās.

Vai izjutāt kādu attieksmi no skolēniem sava vecuma dēļ? Piemēram, ar vidusskolēniem Jums ir tikai dažu gadu starpība.

Tas ir mans izaicinājums – parādīt skolēniem, ka man ir pieredze, ka es esmu kompetents tajā, ko stāstu.

Kāda bija Jūsu tuvinieku un draugu reakcija, kad viņi uzzināja, ka gribat būt skolotājs?

Lielākā daļa mani atbalstīja, teica, ka varot mani iztēloties kā skolotāju, pat gribētu pie manis mācīties. Saņēmu vairāk pozitīvu atsauksmju. Protams bija arī jautājumi, vai es to tiešām gribu, vai tas ir tā vērts un tamlīdzīgi.

Kā Jūs raksturotu skolotāja profesiju? Ja Jums būtu kādam jaunajam censonim jāpastāsta par šo profesiju, ko Jūs teiktu?

Es domāju, ka šis darbs ir liels piedzīvojums. Atceros, ka viena meitene salīdzināja skolotāja profesiju ar darbu Google birojā, kas ir prestižākais darbs pasaulē. Tā ir iespēja veidot kaut ko jaunu. Katru dienu man ir iespēja veidot pasauli labāku, radīt jaunas zināšanas, uzstādīt jaunus mērķus un apņemšanās.

Skolotājs ir zināšanu inženieris, kurš rada kaut ko jaunu, atstāj aiz sevis kaut ko paliekošu nākotnē.

Nav vēl perspektīvākas profesijas par skolotāja profesiju – sava darba augļus skolotājs redz salidojumā pēc desmit, divdesmit gadiem. Taču mazās uzvaras var svinēt katru dienu. Labās atsauksmes no skolēniem silda sirdi un ļoti motivē. Tā ir mana garīgā alga.

Kāpēc tieši vēsture?

Es skolas laikā ļoti mētājos, jo man padevās vairāki priekšmeti, nevarēju izvēlēties kaut ko konkrētu. Izlēmu studēt to, ko protu, kas man tiešām patīk un interesē. Savu izvēli neesmu nožēlojis – gāju uz lekcijām ar lielu prieku.

Manuprāt, tā ir mūsu problēma, ka mēs ļoti paļaujamies uz ģimenes viedokli, uz sabiedrības pasūtījumu. Studējam to, kas pašiem varbūt īsti nepatīk, bet ir iespējas tikt budžetā, vēlāk dabūt darbu. Nevajag sev darīt pāri, jāstudē to, kas tiešām patīk un interesē.

Ja Tu būsi tā aroda lietpratējs, tad darbu Tu vienmēr atradīsi un mīlēsi to. Darbs skolā man likās pilnīgi loģisks turpinājums manām studijām, jo gribēju savas uzkrātās zināšanas nodot tālāk.

Kurš Jums pašam ir iecienītākais vēstures posms?

Es laikam katrā posmā varētu atrast to, kas man patīk. Caur vēsturi mēs mēģinām izprast to, par ko cilvēks tajā laikā domāja, un kā šīs domāšana kaut ko mainīja. Vēl esmu iemīlējis kultūras vēsturi – par to, kā kultūras sasniegumi un tas, ko mēs atstājam aiz sevis, rada interesi par senajiem laikiem.

Vēstures zināšanas dod izpratni par pagātni, par cilvēku vispār. Bet mēs nekad nespēsim pareģot to, kas notiks. Ar to vēsture atšķiras no eksaktajiem mācību priekšmetiem. Vēstures pētāmais objekts ir cilvēks, un cilvēks ir neprognozējams, subjektīvs. Vēsture ir kaut kas ļoti gaisīgs un netverams, bet tajā pašā laikā interesants, jo caur vēsturi mēs mēģinām saprast, kur esam šodien, kāpēc ir tā, kā ir.

Kādām īpašībām jāpiemīt vēstures skolotājam?

Ja Tu esi studējis vēsturi, esi mēģinājis to izzināt un saprast, tad, gribot negribot, Tu kļūsti par savas zemes patriotu, jo tieši caur vēstures izprašanu rodas patriotisms. Tajā pašā laikā vēstures skolotājam jādomā ārpus rāmjiem un jābūt atvērtam viedokļu dažādībai. Katru notikumu mēs varam traktēt citādāk. Piemēram, cīņas pret bermontiešiem – Latvija tika nosargāta, ļoti labi. Bet, ja skatāmies no Bermonta skatupunkta – skumji. Līdz ar to ir svarīgi mēģināt saprast visas iesaistītās puses un to, kā caur šiem notikumiem tās puses ir tālāk rīkojušās. Vispār skolotājam, neatkarīgi no pasniegtā mācību priekšmeta, jāspēj aizraut ar to, ko stāsta un māca. Vēstures skolotājam mūsdienās ļoti svarīgi skolēnos attīstīt prasmes – tas ir darbs grupās, pāros, spēja argumentēt, spriest, publiski uzstāties, debatēt. Šīs prasmes mums noderēs visur.

Sen ir pagājis tas laiks, kad mēs rakstām jēdzienus, definīcijas un mēģinām iekalt galvās gadskaitļus. Tas nav produktīvi.

Kurš no Jūsu skolotājiem Jums bija paraugs, kādam jābūt skolotājam?

Es vēl neesmu atradis atbildi uz šo jautājumu. Varbūt tas ir labi, ka man nav bijis konkrēts skolotājs, kas mani iedvesmojis. Mani skolotāji bija ļoti atšķirīgi, caur viņiem es varēju redzēt, cik patiesībā dažādi ir cilvēki. Bija tādi skolotāji, no kuriem es paņēmu vairāk. Mana klases audzinātāja, kurai bija ļoti liela dzīves pieredze, man ļāva saprast, ka skola ir vieta, kur nevajag iespringt par sīkumiem, bet koncentrēties uz lielajām lietām, savstarpējo attiecību veidošanu.

Vai mūsdienās ir viegli būt skolotājam? Cik viegli vai grūti ir saprasties ar mūsdienu skolēniem?

Sakot, ka “tagad bērni var darīt jebko, viņiem ir tikai tiesības, bet nav pienākumu, nabaga skolotāji”, mēs paši šaujam sev kājā.

Ir brīži, kad šķietami vieglāk skolēnu izraidīt no klases, sapurināt vai publiski nokaunināt kā to skolotāji darīja agrāk. Bet, ja tā padomā, agrākās skolotāju privilēģijas patiesībā attālināja viņus no problēmas saknes. Skolotājs izvēlējās vieglāko ceļu – šķirties no skolēna, atraidīt viņu, fiziski vai emocionāli ietekmēt. Bet skolēns turpināja ciest, un nekas nemainījās.

Mūsdienu vide skolotājiem darbu nesarežģī, tieši otrādi – palīdz atrast un atrisināt problēmas, kas bieži vien sākas ģimenē. Mūsdienās ģimenes jēdziens ir gandrīz izgaisis. Izraidot skolēnu no klases, skolotājs risinājumus neatradīs un palīdzēt nevarēs. Skola ir tā vieta, kur var skolēnam palīdzēt mainīties un attīstīties, meklēt šos “ja”.