Lasīšanas laiks: 4 min
Pērn decembrī medijos lasījām, ka Igaunijā skolotājiem minimālo algu paaugstinās līdz 1749 eiro. Iespējams, kā reakciju uz to īsu brīdi varēja manīt ziņu par zibakciju pie Saeimas šogad janvāra vidū, kur Latvijas skolotāji atgādinātu par sevi.
Latviešiem Igaunija dažkārt ir kā sapņu zeme, kur piena upes ar ķīseļa krastiem. Protams, patiesībā jau saprotam, ka gan jau arī viņiem ne viss ir tik gludi un rožaini. Tomēr šoreiz būs diezgan pozitīvās noskaņās par to, ko pamanīju pie kolēģiem Igaunijā – vienā augstskolā un divās skolās.
““No child left behind” – amerikāņi skaļi deklarēja, bet mēs to vienkārši izdarījām un darām joprojām”, apgalvo izglītības pētnieks Igaunijā. Tas ir stāsts par kvalitatīvu izglītību ikvienam, nevienu neatstājot novārtā. Tā ir reāli un pilnvērtīgi iekļaujoša vide. Patiešām strādājoša atbalsta sistēma, kas sākas ar agrīnu diagnostiku un turpinās ar piemērotu atbalsta pasākumu nodrošināšanu ikvienam ikvienā skolā. Šajā procesā ir dažādi risinājumi, piemēram, pensionēto skolotāju iesaiste, studentu prakses un tamlīdzīgi. Šāda sistēma pamatā novērš Latvijā tik ierastos disciplīnas jautājumus, jo, kā zināms, lielākoties tie ir tikai sekas kādām dziļākām problēmām, kuras Igaunijā cenšas identificēt maksimāli agrīni.
“Skolas gatavības testa” pamatideja ir novērtēt bērna attīstību dažādās jomās. Tas paredzēts, lai saprastu katra bērna mācīšanās vajadzības, dažreiz arī talantus un spējas, piemēram, ir skolas, kuras pēc šī testa iedala skolēnus atbilstošās ievirzes mācību programmās. Protams, šajā testā tiek identificētas arī iespējamās problēmas, kam jāpievērš uzmanība turpmākajā attīstībā.
Par skolotāju un skolēnu proporciju – nebūs salīdzinošu skaitļu, bet par šo pieminu, jo laiku pa laikam dzirdam, ka Igaunijā esot “pareizāk”, uz skolotāju esot vairāk skolēnu nekā Latvijā. Gan pati pamanīju, gan direktori stāstīja, ka nav milzīgu klašu (pamatā līdz 20 skolēniem klasē, dažkārt vairāk, bet nepārsniedzot 30), skolotāju darba organizācija un uzskaite ir citāda, tiesa, detaļās nevarēšu komentēt. Atšķirības, kas iezīmējās: vienā no skolām nav tāda datorikas vai tamlīdzīga mācību priekšmeta, jo katrs skolotājs savās stundās palīdz apgūt nepieciešamo, protams, tas ir sasakņots ar pārējiem skolotājiem, visas nepieciešamās zināšanas un prasmes ir kartētas pārējos mācību priekšmetos.
Skolās nav arī IT speciālistu, jo nepieciešamo atbalstu skolotājiem un skolēniem sniedz katras klases (sākot no 4. klases) “IKT skolēns”, kurš ir ieinteresēts tehnoloģijās (pats pieteicies), piedalījies mācībās un tagad var palīdzēt pārējiem. Vēl viena interesanta nianse – vecāko klašu skolēni iesaistīti mācību materiālu gatavošanā jaunākajiem skolēniem. Vadmotīvs, ko cenšas uzturēt – svarīgi ir ne tikai tas, ka tu māki, bet ka tu māki arī palīdzēt citiem. Uz sadarbību vērsta mācīšanās ir noteicošā.
Nākamais būtiskais, ko vēlos uzsvērt, ir atbildība – kādā skolā tā arī teica – mēs mācām atbildību. Ikdienā, ikdienas darbībās un norisēs. Skolēnos pamazām izveidojas apziņa: mācīšanās ir mana atbildība, mana rīcība arī ir mana atbildība. Vienā no skolām nebija bibliotēkas, bet grāmatas bija – katrā no četriem stāviem vairākos plauktos izvietotas un brīvi pieejamas ikvienam.
Jā, un skolēni lasa, pati redzēju un igauņu kolēģi stāstīja. Tam tiek pievērsta milzīga uzmanība, jo lasīšana ir viena no pamatprasmēm, bez kā mācīšanās nav iespējama.
Par digitalizāciju – skolās ir dažādas tehnoloģiskās ierīces (planšetes, portatīvie datori utt.), bet mācību darbā tos izmanto tikai tad, kad tās ir patiešām nepieciešamas. Daudz raksta ar pildspalvu uz papīra vai zīmē. Moodle Igaunijā tiek centralizēti uzturēta visām izglītības iestādēm, katrai skolai vai pašvaldībai nav jāvelta resursi tās uzturēšanai un attīstībai (jāpiebilst, Latvijā skolo.lv ir mazs solītis vēlamajā virzienā). Skolēni telefonus vismaz vienā no skolām neizmanto. Viņi ir pārāk aizņemti ar citām nodarbēm, protams, pamatā tā ir mācīšanās daudzveidīgos formātos.
Skolās ir “educational technologist”, kas darbojas kā izglītības inovators, atbalstot skolotājus gan tehnoloģiju, gan metodikas jautājumos.
Skolu autonomija – skolas direktors nosaka katra skolotāja slodzi, pilsētas izglītības pārvalde vairāk ir kā pakalpojuma sniedzējs. Direktoru ievēl skolas padome, pie tam nav stingri noteiktu amata prasību.
Pēcgarša Igaunijas izglītības vērojumiem – sabiedrība pelnījusi tādu skolu, kādu pelnījusi. Man ir pārliecība, ka Igaunijā ir būtiski citādāka visas sabiedrības attieksme pret izglītību, sabiedrība uzticas skolai, līdz ar to vērojams uzplaukums. Nevienā brīdī negribu apgalvot, ka Igaunijas sabiedrība ir izcili labāka, tomēr tā ir citādāka. Par to būtu cita diskusija.
Arī mums Latvijā būtu jāvirzās gan uz labāku izglītību, gan labāku sabiedrību. Nauda ir būtisks, bet nav vienīgais faktors. Diezgan daudz no pieminētā var īstenot skolās, negaidot papildu finansējumu vai “rīkojumu no augšas”. Izglītība vai sabiedrība – kurš kuru mainīs?
