“Sīkais” skolas solā (1)

Nebeidzamais stāsts par sešgadniekiem skolas solā turpinās. Kaut cik pieņemams kompromiss starp ieinteresētajām pusēm nav iespējams: pārāk daudz iesaistīto, pārāk plaša ietekme uz visu sabiedrības dzīvi, pārāk atšķirīgs redzējums uz ieguvumiem un zaudējumiem. Ņemot vērā Latvijas valsts institūciju, arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) runas traucējumus, “slapjo dikciju”, valodas raustīšanu u.c., sabiedriskā un profesionālā diskusija ir tikai apmaiņa ar “laipnībām” un otra viedokļa noliegšana. Nebeidzamajā stāstā var pielikt punktu ar likuma pieņemšanu. Vienkārši un nesatricināmi – likumi ir jāievēro!

IZM iecerētās izmaiņas Vispārējās izglītības likumā ietekmēs gan bērnus, gan vecākus, gan skolas un skolotājus, gan metodiķus, gan pašvaldības, gan darba devējus.

Reforma daudziem ieinteresētajiem ir ļoti vēlama. Skolēnu skaita pieaugums kādai skolai ļaus vēl kādu brīdi izdzīvot. Dažam labam pedagogam būs lielāka alga. Izglītības metodiķi varēs “cīnīties” ar satura un formas radīšanu. Izdevniecības iegūs dividendes no jaunu mācību līdzekļu tiražēšanas. Mēs pielāgosim mācību telpas, veidosim atbilstošu mācību vidi, rīkosim seminārus un apmācības, izstrādāsim normatīvos aktus un veiksim pētījumus. Galvenais, jau pēc 16 gadiem darba tirgū parādīsies jaunizceptie speciālisti ar augstskolas diplomiem.

Jā, patiešām, Latvijas darba tirgum jau tagad ir nepieciešamas “svaigas asinis”. Demogrāfiskās līknes nav iepriecinošas: dabiskais pieaugums negatīvs, emigrācija turpinās un nācijas novecošanās ir nenovēršama. Arī investīcijas izglītībā atmaksājas pārāk lēni. Ekonomiski vēlme pēc iespējas ātrāk “uzražot” tirgus prasībām derīgu absolventu ir saprotama. Man kā pedagogam pieeja gan liekas mazliet ciniska un nepiedodami sasteigta. Ciniska, tāpēc ka bērna interesēm vajadzētu būt pirmajā vietā. Sasteigta, jo IZM kapacitāte pēc pieredzes ne tuvu nav tik augstā līmenī, lai līdz 2018.gada 1.septembrim padarītu kaut pusi no darāmā. Vai kāds vispār stādās priekšā, ko reforma prasa no skolas, pedagogiem, vecākiem un pašvaldībām?

Vecākiem bērna skolas gaitu uzsākšana ir saistīta ar veselu virkni problēmu. Skola ir nozīmīgs ģimenes izdevumu postenis, skola maina dzīves ritmu, uzliek jaunus pienākumus un atbildību. Vairums nodarbināto vecāku ar grūtībām pielāgo savas darba gaitas skolas dzīves ritmam, stundu sarakstam, sabiedriskā vai skolas transporta kustības grafikam. Vecākiem jāizcīna kauja par autoritāti, jātiek galā ar pretrunām starp skolā mācīto un ģimenē pieredzēto, jāpasargā no “slikto” draugu ietekmes, jāatbalsta bērns neveiksmēs un pašiem vēlreiz jāsāk apgūt mācību saturu.

Bērniem mācību uzsākšana ļoti bieži ir saistīta ar psiholoģiskām traumām, stresu, socializācijas grūtībām un vērtību maiņu. Nevajag aizmirst, ka daudziem bērniem dažādu iemeslu dēļ skola nepatīk, attiecības ar skolotājiem un klases biedriem neveidojas, bet “bastošana” vai slimības pietēlošana ir labākie varianti negatīvo emociju novēršanai. Bērniem skolā jāiesaistās cīņā par hierarhiju, jāsamierinās ar sociālo statusu un jāizdzīvo Cibiņa un Buņģa attiecību modeļi. Faktiskais un bioloģiskais vecums nav viens un tas pats, vieni bērni skolai ir gatavi ātrāk, citi pieaug un nobriest lēnāk.

Lai arī ko mēs darītu, nedrīkstam bērnam nozagt bērnību. Mēs nedrīkstam raudzīties uz jaundzimušo kā darba resursu un topošo nodokļu maksātāju. Mums jāpietiek drosmes pieņemt nepopulārus lēmumus, jābeidz piesegties ar dogmatiski traktētām Briseles prasībām un pārprastu nacionālo interešu prioritātēm.

Kādi ir iespējamie risinājumi? Kādus principus vajadzētu ievērot reformējot izglītības sistēmu?

1. Jāievēro vecāku tiesības uz brīvu izvēli un jādod alternatīvas izvēles iespējas par vecumu, kurā bērni uzsāk mācības.
2. Sešgadīgo bērnu apmācības modelis vispirms jāievieš eksperimentāli un iegūtā pieredze jāizmanto adekvātu lēmumu pieņemšanā.
3. Jāizvērtē skolu sociālā funkcija, lai skolēnu vecākiem atvieglotu karjeras un bērnu aprūpes sabalansēšanas iespējas.
4. Jāizvērtē nepieciešamība pēc 12 klašu izglītības. Izvētot mācību saturu, ieviešot progresīvas mācību metodes, pilnveidojot tehnisko nodrošinājumu, kāpinot pedagogu kompetences un nedaudz pagarinot mācību gadu – 11 klases būtu pietiekams laiks vidējās izglītības iegūšanai.
5. Jāizvērtē, kurās profesijās izglītības latiņa ir pacelta pārāk augstu. Ne jau diploms garantē cilvēka atbilstību amatam, bet viņa kompetences.
6. Jā izveido sistēmu, pēc kuras darbinieks atbilstošu kvalifikāciju var iegūt uzņēmumu un organizāciju mācību centros.
7. Jāizvērtē valsts valodas prasmes prasības dažām profesijām, lai darba tirgū pilnvērtīgāk izmantotu cittautiešu potenciālu.

Bērni? Ar bērniem nekas nenotiks, gan izaugs tāpat kā mēs. Galvenais mīlēt un atbalstīt.