Lasīšanas laiks: 5 min
“Domājot par spilgtu sievieti Valmierā padomju laikos, pirmā prātā nāk režisore Anna Lācis, režisores Māras Ķimeles vecāmāte, sieviete, kuras dzīve bija teātris. Meita Dagmāra Ķimele grāmatā “Asja. Režisores Annas Lāces dēkainā dzīve” raksta, ka pietrūcis mātes mīlestības, savukārt cilvēki, kuri režisori pazinuši, atzīst, ka tomēr nekad nav varējuši saprast, kas viņa ir par cilvēku,” tā Annu Lāci raksturo Liene Rokpelne, Valmieras muzeja pētniece.
Liene, gatavojot zinātnisko publikāciju Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtam par kultūru Valmierā no 1944. līdz 1949.gadam, ieskatījusies arī Annas Lāča dzīvē.
“1950.gadā Žani Vīnkalnu Valmieras drāmas teātra galvenā režisora amatā nomaina Anna Lācis, sākas lācistu un pēc viņas lūcistu – Pētera Lūča – periods. Par Annas Lāča dzīvi rakstījusi gan viņa pati, gan mīļotie vīrieši, kuri arī bija plašākai sabiedrībai zināmi, piemēram, dzejnieks Linards Laicēns, filozofs Valters Benjamins, gan arī meita Dagmāra Ķimele, atzīstot, ka Anna sevi visu atdevusi darbam, tāpēc viņa kā bērns jutusies pamesta novārtā. Valdonīga, neiejūtīga, neatlaidīga, liktenīgā sieviete.”
Jau bērnībā Annai patika lasīt, izzināt cilvēkus. Lai gan iztikšana nebija spīdoša, tomēr Anna mācījās prestižajā Ķeniņa ģimnāzijā, kur bagāto vecāku meitas viņu apcēlušas. No skolotāja saņemtā pamācība nekad nepadoties, bet apzināties, ka tie, kuri izsmej citus, kaut kādā ziņā ir par viņiem sliktāki, ir meitenes motivācija turpmākajā dzīvē.
Kādā skolas brīvlaikā pastaigājoties, Anna izdomā, ka grib aizbraukt uz Varšavu. Brīdi vēlāk meitene jau ir stacijā, lai dotos savā pirmajā ārzemju ceļojumā. Tur viņa atrod guvernantes darbu un māca bērniem vācu valodu, kaut arī pati to zina tikai tik daudz, cik skolā apguvusi.
Vēlāk Annas jeb Asjas – tā viņu dēvēja tuvākie cilvēki – neatlaidība izpaužas attiecībās ar līgavaiņa ģimeni. Anna ir 21 gadu veca, Jūlijs Lācis ir gadu jaunāks. Vecāki dēlam atļauju precēties nedod, jo meitene viņiem nepatīk.
“Reiz vecāki gāja skatīties, kāpēc Jūlijs nenāk ēst, un istabā sastop viņa gultā sēžam jaunkundzi. Anna nav samulsusi, bet pajautājusi, vai tad vecāki dēlu uzskatot par mietpilsoni un domājot, ka viņš neko nespējot.
Kad Jūlijam aprit 21 gads, pāris apprecas un Pirmā pasaules kara laikā dzīvo Krievijā. Tur piedzimst meita Dagmāra, tur Anna izveido savu pirmo teātri – novārtā pamestajiem bērniem un bāreņiem. Vienmēr esot darbos, pašas meitai mīlestības un uzmanības trūka.”
Laulība nav ilga, pēc šķiršanās uzmanības apliecinājumus viņa saņem no dzejnieka Linarda Laicēna, tomēr Anna izlemj doties uz Vāciju. Tur viņa satiek savu otro vīru – režisoru un teātra teorētiķi Bernhardu Reihu.
“Ar viņu Anna nesarakstās līdz mūža nogalei, jo viņai nav laika mīlēt, viņa mīl, ja ir izdevīgi. Dzīvojot Valmierā, viņa visiem stāsta, ka Bernhards, kurš ar viņu kopā bija līdz pēdējam mirklim arī sūros brīžos, ir attālāks, nabadzīgs radinieks, ko viņa pieņēmusi, turklāt viņam nācies gulēt virtuvē, laikam krākšanas dēļ. Māra Ķimele teikusi, ka tik lielu mīlestību, kāda Reiham bija pret Asju, viņa vairs nav pieredzējusi, viņš visu piedeva, lai gan par dzīvesbiedru tika atzīts tikai pēdējos mūža gados.”
Annai jau esot kopā ar Reihu, viņas valdzinājumam nespēja pretoties arī filozofs Valters Benjamins, kurš teicis, ka nepazīst nevienu citu sievietei, kura spēj sniegt tik ilgus skatus un tik ilgus skūpstus, tomēr viņš Asju raksturo arī kā vienaldzīgu un aukstu.
Neskatoties uz to, ka Anna un Reihs ir Maskavā zināmi cilvēki, turklāt viņa atbalstīja sociālistisko iekārtu, sazināšanās ar Vāciju ir iemesls viņas izsūtījumam uz Kazahstānu.
“Pat koncentrācijas nometnē viņa izveidoja teātri. Savai meitai Anna atzinusies, ka nometnē pavadītajos desmit gados pa īstam raudājusi tikai vienu reizi – nevis tāpēc, ka nebija ko ēst vai tamlīdzīgi, bet tāpēc, ka kāda uzraudze pirms izrādes saplēsusi dekorācijas.”
Pēc atbrīvošanas Anna atgriezās Latvijā, tomēr viņa nedrīkstēja dzīvot galvaspilsētā, domājams, tāpēc, ka tur pulcējās pagrīdes organizāciju dalībnieki. Tādējādi no 1950. līdz 1957.gadam Anna ir Valmieras drāmas teātra galvenā režisore, viņas lugas, kurām bija jākalpo padomju sistēmai, vērtētas galvenokārt viduvēji. “Tas bija cits skatījums. Anna bija mācījusies Vācijā, Maskavā, viņa bija stingra, bieži pat nežēlīga. Viņa ieviesa arī dažus jauninājumus, piemēram, ja izrāde bija par kolhozniekiem, tad mēģinājumā piedalījās lauksaimnieki, kuri deva vērtējumu, piemēram, norādot, ka ar kannām tik viegli, kā aktieri to rāda, pastaigāt nevar. Tāpat arī skatītājus aicināja palikt pēc izrādes un izteikt viedokli.”
Valmieras teātris bija vienīgais profesionālais, pārējie, kuros viņa darbojās, bija Annas pašas veidoti. Liene norāda, ka veidot padomju režīmam atbilstošas izrādes teātrī ar senām tradīcijām nebija viegli. Turklāt Annā pašā bija divas dabas:
“Viņa it kā biji dziļi pret budžiem, mietpilsoņiem, bet pati ģērbās spilgti, nēsāja greznumlietas. Viņas mīļākās krāsas bija oranža un okerdzeltena. Viņa nebija tipiskā skaistule, bet pelēkajās un mirdzošajās acīs bijis kaut kas piesaistošs un gandrīz hipnotizējošs. Viņa dzīvoja it kā citā pasaulē – visa teātrim, tajā pašā laikā vienaldzīga un auksta pret saviem tuviniekiem, līdzcilvēkiem, it kā viņa visu laiku būtu kādā lomā.”
Anna pēc apprecēšanās sevi vienmēr dēvēja vīriešu dzimtē – Lācis. Viņu vienmēr ir piesaistījuši inteliģenti un skaisti vīrieši, tomēr pietrūcis tas, ka viņi necīnās pretī. No otras puses, ar spēcīgajiem Anna arī negribēja ielaisties. Viņa tā arī nespēja piedot savam pirmajam vīram Jūlijam Lācim, ka viņš apprecējās otru reizi un viņu aizmirsa.
“Lasot par Annu, kā sievietei un mātei ir grūti izprast tādu izturēšanos un attieksmi, tomēr, jāatzīst, ka, ja Anna dzīvotu mūsdienās, tik daudzi uz viņu nosodoši neskatītos. Viņas apgriezieni bija lieli. Liels cilvēks var būt jebkurā laikā, bet jautājums, vai laikmets un cilvēki tajā viņu saprot.”
