Kopš ārkārtas situācijas ieviešanas Latvijā viss un ap Covid – 19 kļuvis par ziņu topu. Ar satraukumu un nepacietību gaidām jaunāko informāciju par saslimušo skaitu, pētām, vai tas skar mūsu novadu. Pārējās ziņas savu aktualitāti zaudējušas. Esam aizmirsuši Grētas Tunbergas klimata glābšanas aktivitātes, nerunājam par administratīvi teritoriālo (reģionālo) reformu…
Darbs ministrijās un Saeimā turpinās, un no ieplānotās reģionālās reformas nekur neizbēgsim. Pēc pieejamās informācijas, Saeima attiecīgo likumprojektu noslēdzošajā lasījumā sāks izskatīt pēc Lieldienām.
Nākamajā gadā atzīmēsim Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas trīsdesmito gadadienu.
Ja reforma notiktu tikai pašvaldībām labprātīgi vienojoties, tā, visticamāk, nebeigtos arī 21. gadsimtā.
Savi argumenti ir gan pašvaldībām, gan arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) un Saeimai. Kā ierasts, abas puses operē ar puspatiesībām un sagrozītiem faktiem. VARAM, lai pierādītu savu taisnību, demonstrē karti, kurā parādīts Igaunijas, Latvijas un Lietuvas administratīvais iedalījums. Latvija salīdzinoši izskatās ļoti raiba. Noklusēts gan tiek tas, ka Igaunijā un Lietuvā saglabājušās vairāku līmeņu pašvaldības. Kā savulaik Latvijā ar pagastiem un rajoniem vai apriņķiem. Tāpat pašvaldību pusei nevajadzētu biedēt iedzīvotājus ar ekonomikas sabrukumu, izveidojot lielākus novadus. Kaimiņvalstīs neko tādu redzēt nevar. Un nebūtu īsti vietā runāt par novadu vēsturisko identitāti. Ja gribam vēsturi, tad vajadzētu atjaunot pirmskara laika apriņķus. Visticamāk, ka sliktāk nebūtu.
Mani personīgi neuztrauc, kā sauksies novads, kurā dzīvošu. Jo arī iepriekšējā novada identitāte bija mākslīgi veidota. Atsevišķos gadījumos, protams, var būt izņēmumi, taču tie drīzāk saistās ar personībām. Valku varētu pievienot Smiltenes novadam, bet ko darīt ar Valkas mēru?
Jebkuras reformas izraisa neskaidrību, nedrošību, bailes. Būs jāpārkārto ierastā esošo pašvaldību institūciju darbība, daži cilvēki, iespējams, būs spiesti mainīt vai pat zaudēs darbu. Vismaz lielākā daļa mazo novadu deputātu. Esošajā situācijā gribētos, lai jaunie novadi laikus sāktu domāt par nākotni un spētu nodrošināt nepieciešamos pakalpojumus.
Daudzās ikdienišķās situācijās, visticamāk, būsim ieguvēji. Lielākai daļai Burtnieku novada iedzīvotāju daudz vieglāk sasniegt vajadzīgo iestādi Valmierā, nekā nokļūt Valmieras pagasta centrā. Tīri teorētiski, būs pieejams dažādu fondu finansējums, kuru iepriekš nevarēja saņemt nelielā iedzīvotāju skaita dēļ. Piemēram, ūdensapgādes rekonstrukcijai kādā ciemā. Baidos, ka nomales tas tāpat neskars, un lielākā finansējuma daļa aizķersies novadu centros. Mazie pierobežas pagasti tāpat būs Dieva un deputātu aizmirsti.
VARAM sāk plānot deputātu skaitu jaunajās pašvaldībās. Valmieras novadā pēc plāna varētu būt 19 deputāti.
Nemainoties vēlēšanu sistēmai, ir skaidrs, ka lielāko daļu ievēlēs Valmiera, varbūt kāda vieta tiks Rūjienai, Mazsalacai vai Kocēniem. Pārējiem iedzīvotājiem vietējais vēlētais pārstāvis būs tikpat tālu kā Saeimas deputāts. Tas gan tā, teorētiski. Baidos, ka arī realitātē būs līdzīgi.
Likumu pieņems un tad sāks labot, kā jau pie mums ierasts. Nacionālā apvienība gan kaut ko gudro par vietējo kopienu pārstāvniecību, bet šo ideju laikam saprot tikai viņi paši. Vajadzētu taču kaut kādu teikšanu pagastu līmenī. Pagastu pārstāvjus gatavojas iebīdīt „nulles” līmenī. Pirmais un nulles līmenis neliekas loģiski. Vai nu ir divu līmeņu pašvaldības, vai nav.
Zinoši cilvēki runā, ka visrūpīgāk izstrādātais likums kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas esot Medību likums. Tā nu gadījies, ka par šo tēmu kaut ko esot zinājusi lielākā daļa deputātu. Atliek cerēt, ka ar administratīvo reformu būs līdzīgi.
