Oktobra izskaņā ar Valmieras pilsētas pašvaldības, kolēģu, ģimenes un cienītāju atbalstu spilgtai pianistei, personībai un Goda valmierietei Jautrītei Putniņai (08.03.1929.–22.01.2017.) viņas atdusas vietā Dīvala kapos Valmierā tika uzstādīts piemineklis. Tas veidots mākslinieces pasaulīgo dienu un aizsaules mūža instrumenta – flīģeļa – formā.
Kā putnu ceļ gaisā spārni, tā Jautrītes dvēseli cēla šī spārnveidīgā instrumenta skaņas. Jautrīte bija pārliecināta, ka mūzika ir tilts pāri mūžībai. Savās atmiņās viena no izcilākajām 20.gadsimta Latvijas mūziķēm, pianiste Jautrīte Putniņa rakstīja: “Mūzika man ir kā reliģija. Skanoša mūzika ir mana apsolītā zeme. Es jūtos drošībā. Pasargāta. Apmīļota. Vajadzīga. Jo kādam taču jāatver nošu grāmata un skaņas jāizlaiž pasaulē. Man nav šaubu, ka ir mūžīgā dzīvošana. Par to mani katru mīļu dienu pārliecina mūzika. Tas ir kā vienīgais tilts, kas savieno šo pasauli ar viņsauli.”
Cilvēka auguma izmērā (1.75m) augstais kapa piemineklis veidots neordinārā, laikmetīgā tēlnieka Ernesta Vītiņa “Glasstone” stikla krāvuma kapakmeņu darbnīcā. Tas radīts no īpaša selektīvā stikla, kas iezaigojas trīs dažādos toņos. No katra augstuma, rakursa, puses tas maina krāsas un veido savu stāvu neviendabīgu, veidojot atsauci uz Putniņas dinamisko personību un dzīves ritumu.
Interesanti, ka stikla pieminekļa priekšplānā no misiņa veidots ir ne tikai skanīgais virtuozās mākslinieces vārds, bet arī mazs, jautrs putniņš. Vien tas, ka šo mazo, savdabīgo putniņu Jautrīte pati izveidojusi, spēlējoties ar sava vārda un uzvārda burtiem, un ar to parakstījusies visu savu dzīvi. Visā pieminekļa garumā vienā pusē ietverta metāla stīga, kas simbolizē šo cilvēcīgo, izaicinājumu pilno dzīvi kā nostieptu stīgu. Tā aicina spēlēt kaislīgi, taču biedē ar pārtrūkšanu. Tāds ir cilvēka mūžs – neparedzams, nospriegots un skanīgs. Tāds tas bija arī Jautrītei Putniņai.
Viņā mita ne tikai spēcīgs radošais gars, kas iedvesmoja daudzus, bet arī kaislīgs revolucionārs. Jautrīte bija slavena ar savu ekspresīvo, dinamisko spēlēšanas manieri un vēlmi izspēlēt sarežģītas kompozīcijas, tādējādi popularizējot tolaik Latvijā mazāk zināmus skaņdarbus. Viņas spilgtās un tā laika varai neērtās personības dēļ Jautrīte piedzīvojusi padomju laiku represīvās darbības, kas liegušas pianistei uzstāties un mācīt. Taču par spīti tam Putniņa turpinājusi darboties klaviermūzikā, pamazām izcīnot iespēju atkal spēlēt. 2010.gadā Jautrīte saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeņa Atzinības krustu un Lielo Mūzikas balvu par mūža ieguldījumu. Viņas skolēni un laikabiedri viņu atceras kā grandiozu personu, pārliecības pilnu un striktu, un netrūkst Putniņas talanta apbrīnotāju vēl šobaltdien.
Jautrīte Putniņa dzimusi 1929.gada 8.martā Valmierā smalkmehāniķa un gleznotājas ģimenē. Viņas talants un neatlaidība atainojusies visa mūža garumā, tāpat kā viņas mīlestība pret dzimto pusi – Valmieru. Jau trīs gadu vecumā izdomājot, ka vēlas spēlēt klavieres, Jautrīte pie tā turējusies visu mūžu, 16 gadu vecumā iestājoties Konservatorijā, kur pēcāk daudzus gadus mācījusi jaunos pianistus. Pateicoties mākslinieces iniciatīvai, tika iedibināts Valmieras Senās, tagad zināms kā Ziemas, mūzikas festivāls. Savukārt, cildinot Valmieras goda pilsoni, pilsētas rīkotais ikgadējais Starptautiskais jauno pianistu konkurss turpmāk nesīs izcilās pianistes, valmierietes Jautrītes Putniņas vārdu.
