Lasīšanas laiks: 4 min
Vīrieša un tēva loma ģimenē joprojām ir salīdzinoši vāja, un lielākoties viņš nodrošina atbalsta funkcijas, darbojoties vien kā palīgs, secināts nodibinājuma “Tēvi” pētījumā “Palīdzēt un atbalstīt: Latvijas tēvi ģimenes dzīvē”.
Pētījuma rezultāti liecina, ka gan sievietes, gan arī vīrieši vairāk vai mazāk uzskata par iespējamu, pieņemamu vai pat vēlamu to, ka vīrieši un tēvi apdarītu mājas soli, tostarp rūpētos par bērniem, tikpat lielā vai pat lielākā apjomā, kā to dara sievietes un mātes, tomēr praksē vienlīdzīgam sadalījumam tiek atrasti dažādi šķēršļi, kas galvenokārt ir finansiāli un prasmēs balstīti.
Vīriešu un tēvu arvien lielāka iesaistīšanās bērnu audzināšanas un mājas darbos veicina to, ka tie arvien vairāk uzņemas darbus, kas tradicionāli ir uzskatīti par tā dēvētajiem sieviešu darbiem, tādejādi liela daļa “sieviešu” darbu kļūst par kopējiem pienākumiem, tomēr nemainīgs darbu dalījums un apjoms paliek attiecībā uz “vīriešu” pienākumiem.
Pēdējā laikā Latvijā tēvu iesaiste bērnu audzināšanā ir būtiski pieaugusi, un daudzi pienākumi bērnu aprūpē tiek savstarpēji dalīti, tomēr pētījuma rezultāti demonstrē izteiktu tendenci Latvijā uzskatīt, ka starp māti un bērnu pastāv noteikta funkcionāla saikne, kas izriet no šo attiecību dabas. Tomēr uzskats, ka bērns ir galvenokārt mātes radīts un tēvs ir šajā procesā tikai asistents, neizriet no šādu attiecību dabiskas kārtības, bet gan ir kultūrspecifiska interpretācija par šo attiecību būtību, skaidroja sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.
Pētījumā, kura pamatā ir veiktas 15 kvalitatīvas intervijas, atklājās, ka jautājumā par ģimenes pieaugumu tēvi nereti izrādījuši lielāku entuziasmu nekā mātes, bet, iestājoties grūtniecībai, vīrietis un tēvs nonāk atbalstītāja lomā, kā tas turpinās visu atlikušo laiku. Kad bērns ir piedzimis, vīrieša kā atbalsta lomas pildītāja loma turpinās. Šajā posmā sievietes samērā izteikti cenšas nosargāt savu vadošo lomu, īpaši attiecībā uz maziem bērniem.
Dažādu iemeslu dēļ sievietes un mātes ne vienmēr līdz galam uzticas vīriešu un tēvu spējām audzināt bērnus, vienlaikus arī paši vīrieši nereti nav pārliecināti par savu kompetenci. “Šādi uzskati vēl vairāk nostiprina viedokli, ka vīrieša uzdevums ir palīdzēt sievietei, atbalstīt viņu,” akcentēja Sedlenieks.
Tāpat pētījums atklāja, ka laiks, ko pavada bērni kopā ar tēviem, atšķiras no laika, ko bērni pavada kopā ar mammām. Tēvi ar bērniem vairāk rotaļājas un izklaidējas. Pētījumā iesaistītie tēvi pauduši vēlmi biežāk pavadīt laiku kopā ar bērniem, bet dažādu iemeslu dēļ šo vēlmi nevar piepildīt. Viņi nereti apzinās to kā problēmu un pauž savu vainas sajūtu attiecībā pret bērnu, tomēr ne vienmēr spēj to atrisināt, un tas notiek ne tikai tāpēc, ka nespēj sabalansēt ar darbu, bet arī tādēļ, ka vienkārši nezina, kā kvalitatīvi pavadīt laiku ar bērnu.
Latvijā spēkā esošais tiesiskais regulējums kopumā vīrietim nodrošina līdzvērtīgas tiesības, pienākumus un atbildību attiecībā uz bērnu aprūpi, tomēr dažādos aspektos joprojām pastāv tendence lielāku atbalstu nodrošināt sievietēm kā primārajām aprūpes sniedzējām un par bērnu atbildīgajām personām.
Pētījums parāda, ka tēvu iesaiste bērnu audzināšanā nenoliedzami pieaug – papildus finansiālam nodrošinājumam tēvi arvien vairāk iesaistās arī citos ar bērna un ģimeni kopumā saistītos jautājumos. Tomēr pilnvērtīgu un sievietei, mātei līdzvērtīgu iesaisti joprojām kavē vairāki faktori, būtiskākais no tiem ir, ka bērna audzināšana un aprūpe joprojām tiek uzskatīta kā sieviešu atbildības un kompetences joma, īpaši izteikti tas ir bērna pirmajos dzīves gados, tomēr, kā uzrāda pētījuma rezultāti, tas ir novērojams arī citās ar bērnu saistītās jomās.
Joprojām iztrūkst pasākumu, kas tieši būtu vērsti uz atbalsta sniegšanu tēvu kvalitatīvai un pilnvērtīgai līdzdalībai bērna audzināšanā.
Sociālantropologs minēja, ka sabiedrības pieprasījuma līmenī vēlme mainīt pašreizējo lomu sadalījumu nav liela. Visi pētījumā aptaujātie Latvijas iedzīvotāji uzskatīja, ka tāds uzdevumu un pienākumu sadalījums, kāds ir pašlaik, ir pieņemams un pat vēlams.
Pašreizējo situāciju galvenokārt nosaka pastāvošā kognitīvā shēma, kurā sieviete ir noklusējuma aktors, bet vīrietis ir palīgs un samērā mainīgs elements, sacīja Sedlenieks. Lai kaut ko mainītu un lai vīrietis nebūtu tikai atbalsta funkciju nodrošinātājs, šobrīd pastāvošā kognitīvā shēma ir jāmaina.
Resursu centra sievietēm “Marta” valdes locekle Iluta Lāce piebilda, ka, lai mainītu tēva un vīrieša lomu ģimenē, sabiedrībai kopumā jādomā nevis par vīrieša vai tēva iesaistīšanos, bet gan par to, kā veidot partnerību ģimenes dzīvē ar sievieti.
Arī nodibinājuma “Tēvi” pārstāvji minēja, ka pētījums sniedzis apziņu, ka nākotnē jādomā un jārunā nevis par tēvu lielāku iesaisti bērnu audzināšanā, bet gan par to, ka tēvs ir jāpadara par līdzvērtīgu partneri.
Sedlenieks iesaka īstenot pasākumus, kas mazinātu uzskatu, ka ģimene un bērni pēc noklusējuma ir sieviešu joma. Šajā jomā nepieciešams izstrādāt programmas, kuru uzdevums būtu mainīt pašreizējo kognitīvo shēmu to jomu speciālistiem, kas nodarbojas ar ģimenes jautājumiem, piemēram, ārstiem un skolotājiem.
Ģimenes automātisku asociēšanu ar sievietēm, mātēm lielā mērā veicina tas, ka attiecīgo jomu, piemēram, dzemdību speciālistu, ārstu, skolotāju, bāriņtiesu darbinieku vidū gandrīz pilnībā dominē sievietes. Tāpēc būtu jāapsver iespēja šeit veicināt lielāku dzimšu līdzsvaru.
