Nu ko, beidzot esam sagaidījuši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas piedāvājumu par administratīvi teritoriālās reformas īstenošanu. Daudziem piedāvātā karte atgādina bijušos rajonus, kas tika likvidēti iepriekšējās reformas laikā 2009.gadā. Taču dzīve pierādījusi, ka jaunu velosipēdu izgudrot bija dārgi un bezjēdzīgi.
Latvijā joprojām pastāv bijušo rajonu centri un daudziem cilvēkiem šo desmit gadu laikā joprojām ērtāk uztvert Latvijas karti bijušo rajonu iedalījumā. Ir laiks atzīt, ka 18 gadus muļļātā pašvaldību reforma, kas notika 2009.gadā, bija noziegums pret valsti. Saplosīt nelielo Latvijas teritoriju 119 gabalos bija sliktākais, kas varēja notikt. Ja reiz gribējās atteikties no divu līmeņu pašvaldībām un vēlētām pagastu padomēm, tad nebija jāizgudro tādi mākslīgi veidojumi kā novadi. Pirmkārt jau nosaukums ir pilnīgi neatbilstošs. Latvijā jau pastāv novadi – Vidzeme, Kurzeme, Latgale, Zemgale. Ja nepatīk padomiskais nosaukums rajoni, tad būtu jāatgriežas pie pirmskara laika apriņķiem. Otrkārt, loģiskākais risinājums bija bijušo rajonu vietā radīt viena līmeņa pašvaldības. Kā apliecināja Valmieras rajona piemērs, jaunie novadi tāpat turpināja sadarboties esošās teritorijas ietvaros, veidojot kopīgu būvvaldi un skolu pārvaldi, kā arī vienoti turpinot starptautisko sadarbību ar Giterslo apgabalu Vācijā. Bijušā rajona iedzīvotājiem tāpat visi ceļi ved uz Valmieru, lai arī rajons tika saplosīts sešos gabalos.
Iedzīvotāju migrācija uz Rīgu un ārzemēm vislabāk demonstrē iedzīvotāju attieksmi pret iepriekšējo reformu. Kritiku neiztur apgalvojums, ka mazākas pašvaldības ir tuvāk iedzīvotājiem. Viņiem patiesībā nav vajadzīgas šādas tuvākas bet mazspējīgas pašvaldības, kas nespēj sniegt pakalpojumus uz vietas. Svarīgākais iedzīvotājiem ir darba vietas un kvalitatīvi pakalpojumi izglītības, medicīnas, sociālas aizsardzības, uzņēmējdarbības atbalsta un citās jomās, ko daudzi novadi nespēj nodrošināt. Pašlaik 107 no 119 pašvaldībām saņem naudu no pašvaldību izlīdzināšanas fonda un bieži vien līdzekļus izlieto nesaimnieciski. Pašvaldību vadība dzīvo ilūzijā, ka, ceļot mazpilsētās dārgus sporta kompleksus un baseinus, atjaunojot tautas namu par miljonu eiro pagastā ar 800 iedzīvotājiem, izdosies piesaistīt cilvēkus. Mēs kopā šajā valstī esam knapi divi miljoni, bet mūsu ambīcijas ir kā lielvalstij. Sūdzamies, ka naudas nepietiek izglītībai, medicīnai, sociālām vajadzībām, ceļiem, bet uzturam dārgu, bet neefektīvu skolu un slimnīcu tīklu. Iedzīvotāju skaits ir sarucis teju par pusmiljonu, salīdzinot ar padomju laikiem, bet joprojām cenšamies uzturēt milzīgo ceļu tīklu, kas neatbilst mūsdienu tautsaimniecības struktūrai. Jāpiekrīt Ģirta Rungaiņa paustajai domai, ka mūsdienu sabiedrībā, tikai cilvēkiem blīvi esot kopā, tiek radītas vērtības. Esot izkaisīti un mēģinot stutēt katru mazo miestu, līdzekļi tiek izšķērdēti bezjēdzīgi, un tādā veidā mēs kā sabiedrība kopumā turīgi nekļūsim vēl ilgi.
Taču lielākā daļa pašvaldību vadītāji, tā vietā, lai atbalstītu reformu, kas pēc būtības labo iepriekšējās reformas kļūdas, kā kraukļi ir metušies virsū Jurim Pūcem, kuram ir drosme pateikt, ka tā turpināties nedrīkst. Līdzīgās domās ir arī lielākā uzņēmēju organizācija – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Organizējot diskusijas reģionos par iespējamiem reformas modeļiem, tika uzklausīti dažādi viedokļi. Diskusijā Valmierā skaidri iezīmējās divas frontes. No vienas puses bija uzņēmēji un valdības pārstāvji, kuri runāja par nepieciešamību reformēt pašvaldību sistēmu, lai motivētu tās efektīvāk izmantot līdzekļus un piesaistīt uzņēmējus, kas nodrošinātu labi apmaksātas darbavietas. No otras puses bija vairāku novadu pārstāvji, kas lielījās ar savas pašvaldības sasniegumiem un pauda negatīvu attieksmi pret iecerētajām izmaiņām. Lieki atgādināt, ka vairākas no šīm pašvaldībām robežojas ar Valmieru un lielākā daļa iedzīvotāju strādā pilsētā, nevis novadā. Arī liela daļa tur esošie uzņēmi šos novadus izvēlējušies, lai būtu tuvāk pilsētai.
Iecerētajai reformai no vienas puses ir atvēlēts maz laika, lai paspētu ieviest jauno modeli līdz pašvaldību vēlēšanām 2021.gada vasarā. Taču, no otras puses, ir pietiekami daudz laika, lai šo ļoti nepieciešamo ieceri sabotētu un pazudinātu pavisam ar vietēju tautas nobalsošanu un citu aktivitāšu palīdzību. Cerams, ka Juris Pūce un valdība kopumā būs stipra un nelokāma, lai īstenotu nepieciešamās reformas, ieklausoties saprātīgos un pamatotos viedokļos, nevis tādos emocionālos un populistiskos argumentos kā „es nevienam savu tēvu zemi nedošu”. Tēvu zeme mums ir viena – Latvija. Domāsim pirmkārt par visas valsts un visas sabiedrības interesēm!
