Lasīšanas laiks: 4 min
“Savas pasīvās ārpolitikas un drošības politikas rezultātā, Rietumi šodien saskaras ar trīs nopietniem ārējiem izaicinājumiem – migrāciju no Tuvajiem Austrumiem, pieaugošajiem terorisma draudiem reģionā un Krievijas neparedzamo militāro kursu,” runājot par NATO samitu Varšavā, izteicies Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks.
“Kopš pilsoņu kara eskalācijas Sīrijā un negaidītā Krievijas uzbrukuma Ukrainai, NATO, šķiet, ir atvēris savas tūkstošgades mijā nedaudz samiegojušās acis un ieraudzījis lietu patieso būtību.”
Rietumu atbilde uz ārējiem izaicinājumiem
“Iepriekšējo desmitgadi raksturo iluzors uzskats, ka NATO nesaskaras ar būtiskām ārējām briesmām, kas varētu novest pie reāla militāra konflikta eskalācijas vecajā kontinentā, un tā ietekmē mērķtiecīgi tika veikta spēku atvilkšana un atbruņošanās. Apzinoties jauno situāciju Eiropā, šodien par dienas kārtības jautājumu politiskajos gaiteņos ir kļuvis projekts par ātrās reaģēšanas spēku divkāršu palielināšanu un izvietošanu Austrumeiropā, tai skaitā Baltijas valstīs. Tas Baltijas valstīm un Polijai ir nopietns panākums savu valstu drošības garantēšanā, jo vēl ciešāk būsim integrēti NATO struktūrās. Mēs varam novērot, ka līdz ar šo samitu NATO atgriežas pie savas pamata būtības – savu robežu, partneru un vērtību aizstāvības, jo dalība starptautiskajās operācijās ir tikai ar sekundāru nozīmi,” norāda Pabriks.
“Straujā Krievijas militāro spēju attīstība un provokatīvās darbības Baltijas jūras reģionā liek NATO spert soļus, kurus pēc Aukstā kara beigām neviens pat nebija apsvēris. Viedokļi par NATO spēku klātbūtni mūsu valsts teritorijā atšķiras – vieni to sauc par riskantu provokāciju, citi par galēju nepieciešamību, taču realitāte ir tāda, ka mūsu aizsardzības spējas ir samērā ierobežotas.”
“Šajā nedēļas nogalē notiekošajā Varšavas samitā ir paredzēts pieņemt lēmumu par četru bataljonu izvietošanu Polijā un Baltijā. Projekta ietvaros uz mūsu reģionu tiktu nosūtīta četru tūkstošu karavīru ātrās reaģēšanas vienība, ko veido ASV, Lielbritānijas, Kanādas un Vācijas militārpersonas ar visu aizsardzībai nepieciešamo ekipējumu. Ja rastos krīzes situācija, tas nodrošinātu nacionālo un NATO spēku gatavību rīkoties kā vienotam veselumam jau konflikta sākuma posmā līdz brīdim, kad alianse iedarbinātu savus lielos militāros mehānismus,” piebilst Pabriks.
“Tiek paredzēts, ka šādi ātrās reaģēšanas spēki, kas nodrošinātu tūlītēju reakciju uz apdraudējumu divu līdz trīs dienu laikā, pie mums uzturētos pastāvīgi, proti, līdz brīdim, kad saspīlējums atslābtu.Tā ir spēku asimetrijas mazinoša atbildes reakcija aktuālajiem apdraudējumiem, savukārt Latvijai tas nozīmē, ka ir jāturpina iesāktais darbs ar saviem ārvalstu sabiedrotajiem. Svarīgi būtu saprast, ka šis lēmums ir ne tikai Latvijas kā suverēnas NATO dalībvalsts interesēs, bet arī NATO interesēs, jo mēs tomēr esam alianses austrumu robeža.”
Jāturpina darbs pie savu spēju pilnveidošanas
“Ir skaidrs, ka militāras intervences gadījumā Latvija nespētu ilgstoši pretoties daudzkārt lielākai armijai, tāpēc šāda NATO solidaritāte mums ir ļoti būtiska. Nav zināms, kā tuvākajos gados varētu attīstīties situācija Krievijā, jo šī brīža režīms, lai arī joprojām ļoti varens, vairs nevar būt pilnībā drošs un pārliecināts par savu pozīciju,” pauž Eiropas Parlamenta deputāts.
“Latvijai jārēķinās, ka ir nepieciešams attīstīt savu armiju, turklāt krietni lielākos tempos, kā to esam darījuši līdz šim. Ātrās reaģēšanas spēki nav pilnīgs drošības garants, un mums ir jādomā par kopīgu alianses mācību veidošanu, kā arī Nacionālo bruņoto spēku kaujas spēju uzlabošanu. Tāpat mums jāgatavo ne tikai nepieciešamā infrastruktūra, lai šīs vienības uzņemtu, bet jāattīsta arī komandvadības elementu gatavība izvērst jebkuru spēku vienību, ja krīzes situācija notiks Latvijā vai Baltijas reģionā.”
Pēc Pabrika domām, “ir jārēķinās, ka palielinot NATO karavīru klātbūtni Baltijas valstīs, var sekot tūlītēja atbildes reakcija no Krievijas ar viņu spēku palielināšanu pie mūsu robežām. Šādas tendences NATO liek operēt ievērojami mainītā drošības vidē, un šajā kontekstā ļoti spilgtu citātu pagājušajā gadā ir teicis NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: “Mums ir jāpielāgo savi spēki, kad redzam, ka pasaule mums apkārt mainās”.”
“Pirms nepilniem trim gadiem neviens negaidīja Krimas aneksiju, tāpēc reizēm labāk ir nodrošināties par daudz nekā cerēt, ka nekas slikts nenotiks. Neskatoties uz to, ir maz ticams, ka tuvākajā nākotnē varētu notikt jauna militāra konflikta attīstība Eiropā, un tas, ka ūdens svara kausos viļņojas, vēl nenozīmē, ka šie svari kustas.”
