Lasīšanas laiks: 4 min
Klāt kārtējais eksāmenu un izlaidumu laiks, kad skolēni visiem parāda – esmu gatavs doties tālāk, lai apgūtu jaunas zināšanas un iemaņas, pierādītu savus talantus, prasmes un spējas, kā arī lai iemācītos izdzīvot vidē, kas ir krasi atšķirīga no ierastā skolas sola. Domājot par šo atbildīgo mirkli skolēnu dzīvē, Valmieras pilsētas pašvaldība aicināja uz sarunu Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu un mākslas doktoru Ojāru Spārīti.
Izglītības sistēma Latvijā
“Būdams mācībspēks Latvijas Mākslas akadēmijā jau 25 gadus, esmu novērojis negatīvu tendenci, kas pēdējo 15 gadu laikā pakāpeniski pieaug. Katru gadu 1.septembrī es saņemu arvien sliktāku materiālu – jaunos studentus. Esmu spiests bijušajiem skolēniem, kuri tikko pabeiguši 12.klasi, mācīt lasīt akadēmisko literatūru, ko viņi neprot, konspektēt, ieraudzīt būtisko tekstā un veikt teksta salīdzinošu analīzi.
Studenti neprot strukturēt referātus un radīt jaunam zinātniskam konceptam mugurkaulu.
Vienīgais izskaidrojums, kāpēc tas tā notiek, manuprāt, ir skolu vājā konkurence, mācībspēku kvalifikācijas pasliktināšanās un nesekmīgā sadarbība starp skolām un Izglītības un zinātnes ministriju. Tā rezultātā prasības izglītības kvalitātei ir tik tālu piezemējušās, ka esmu spiests strādāt ar nepietiekami sagatavotiem studentiem, pirmo mācību gadu veltot skolas neizdarītā darba labošanai.
Ja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība darbojas tikai vienpusīgi, prasot skolotājiem algu paaugstinājumu, tad es stādu šeit pretprasību – celiet skolotāju kvalifikācijas līmeni. Celiet skolotājiem prasību par viņu darba kvalitātes paaugstināšanu un dodiet man augstskolā kvalitatīvu produktu.
Slīdot uz leju demogrāfiskajai līknei, kas nozīmē skolēnu skaita samazināšanos, netiek proporcionāli samazināts skolotāju daudzums.
Lauku skolās, kur ir 30 līdz 40 bērnu, darbojas tikpat daudz skolotāju kā tad, kad skolēnu bija divas reizes vairāk. Rodas jautājums – kāda tur var būt kvalitāte un atdeve? Es, protams, nevēlos, lai skolotāji paliek bez darba, taču uzskatu, ka pedagogs ar augstāko izglītību un specialitāti var vieglāk pārkvalificēties.
Latvija bez industrializācijas pārvēršas par pakalpojumu sniedzēju valsti, kas nevar gūt ātru ekonomisku uzrāvienu, tāpēc ir jādomā par jaunu darbavietu, uzņēmumu, inteliģentu ražotņu izveidi.
Pedagogi, kuri šobrīd nestrādā pilnas slodzes darbu, ir jāpārkvalificē par speciālistiem, kuri atrastu vietu šādos uzņēmumos un ar savām zināšanām dotu Latvijas ekonomikai vērtīgu un stabilu pienesumu.
Katru gadu disertācijas aizstāv ap 300 jauno doktorantu – 300 cilvēku papildina Latvijas zinātnisko vidi. Diemžēl Latvija nepiedāvā darbavietas, jo valstī nav uzņēmumu vai zinātnisku centru, kur jaunajiem doktoriem rast darba iespējas, tāpēc jaunie zinātnieki dodas darba meklējumos citur.
Pastāv paradokss – Latvijā visvairāk doktora grādus saņem ekonomikas nozarē, taču ekonomikas līmenis valstī ir zems.
Nav tilta starp Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministriju, kas palīdzētu atklājumus uz papīra pārvēst tirgojamā produktā. Mūsu zinātnes kvalitāte ir laba, bet to savas bagātības vairošanai izmanto ārzemes, nevis Latvija.”
Reģionālo augstskolu nozīme
“Reģionālā augstskola ir attiecīgā reģiona smadzeņu un intelekta centrs. Tās uzdevums lielā mērā ir atrast līdzsvaru reģiona darba tirgū un gatavot reģiona vajadzībām atbilstošus speciālistus, tāpēc, manuprāt,
pareizi būtu, ja vietējais darba tirgus noteiktu reģionālās augstskolas specifiku.
Tā var būt agrotehnoloģija, pārtikas rūpniecība, kokrūpniecība, celtniecība, inženierzinātnes, uzņēmējdarbība, kā arī humanitārās un sociālās zinātnes.
Kad 2020.gadā bērnu un studentu skaits būs samazinājies par aptuveni 40%, augstskolas būs spiestas meklēt jaunus ceļus. Tā ir skarba prognoze, kas jau šobrīd liek domāt, kā piesaistīt studentus. Saprotu Gustava Ādolfa nostāju, ka Latvijai un Igaunijai pietiek ar vienu lielu universitāti Tartu. Tai ir potenciāls un starptautisks prestižs, konkurence un spēja piesaistīt ārzemju pasniedzējus.
Ja mēs spējam atrisināt pārrobežu jautājumus,
mēs varam izveidot Tartu kā mātes universitāti, kam Valmieras, Rēzeknes un Daugavpils augstākās izglītības iestādes varētu būt partneraugstskolas,
kas savā starpā mainītos ne tikai ar studentiem, bet arī – pasniedzējiem. Tas palīdzētu koordinēt studentu migrāciju, celt pasniedzēju darba kvalitāti un attīstīt darbaspēku.”
Nākotnes perspektīvas skolēniem un topošajiem studentiem
“Pastāv būtiska problēma, kas Latvijas izglītības sistēmā ir klibojusi pēdējos 20 gadus. Mirklī, kad skolēns ir sasniedzis pamatizglītības beigas un pāriet vidusskolas posmā, nenotiek viņa interešu un spēju testēšana. Proti,
valsts un izglītības institūcijas var palīdzēt skolēnu virzīt, nosakot to, vai viņš ir tehniski, praktiski vai intelektuāli apdāvināts, varbūt skolēns ir humanitāri virzīts, varbūt – piemērots zinātniski pētnieciskam darbam.
Šādai studentu selekcijai ir jānotiek pirms vidusskolas. Līdz ar to daļa studentu pievērstos arodizglītībai, kas ir ļoti būtiska, bet daļa raudzītos intelektuālo spēju pilnveides virzienā, un ieguvēji būtu visi – gan topošie speciālisti, gan valsts.
Domāju, ka šobrīd šī ieinteresēšana notiek, studentam palīdzot izprast darba tirgu.
Ir jāorganizē atvērto durvju dienas ne tikai mācību iestādēs, bet arī ražošanas uzņēmumos – nākamajās darbavietās,
kas rādītu – lūk, pie mums ir šādas iespējas un tehnoloģijas. Tas lielā mērā palīdzēs topošajiem studentiem. Savukārt zinātnisko centru un parku, līdzīgu kā “AHHAA” Tartu, Igaunijā, izveide varētu veicināt skolēnu interesi pētīt. Šādai tehnoloģisku un zinātnisku iespēju Disnejlendai ir neierobežots potenciāls attīstīt skolēnu interesi, priekšstatus par zinātni un dalību tajā.”
