Valentīnu uz dzīvi Šveicē aizveda labs darba piedāvājums, kad viņai bija 40 gadi. Vairāk nekā 10 gadi ekonomiski spēcīgajā valstī nespēja lauzt vēlmi atgriezties dzimtenē – “Jau aizbraucot skaidri zināju, ka braukšu atpakaļ. Plānoju, ka tas varētu būt īsi pirms pensijas vai pensijas vecumā. Sanāca mazliet ātrāk,” smaidot stāsta Valentīna.
Šveicē iepazinās ar savu vīru Žoelu. “Tas nebija internetā, kā tagad daudzi stāsta, bet muzikālajā bārā, kurā spēlēja saksofonu.” Valentīnas meita spēlē saksofonu, tādēļ ik pa laikam uznāk nepārvarama vēlme paklausīties ierastajās mūzikas skaņās. Žoels savukārt pēc darba iegāja iedzert kafiju un tā arī abi satikās. Sekoja uzaicinājums uz vakariņām, un tad jau arī sākās kopējais stāsts pirms 14 gadiem. “Tur tiešām bija ļoti forša mūzika, tas bija skaists, lietains vakars,” atceras Valentīna. Pāris ātri sāka dzīvot kopā – sākumā dzīvoja Ženēvā, pēc 2 gadiem jau kopā pārvācās uz Cīrihi, jo atkal bija labāks darba piedāvājums.
Bieži vien aizbraukušajiem pietrūkst Latvijas dabas, ēdiena vai kā cita, kas rada mājas sajūtu. Valentīna atzīst, ka Šveice ir ļoti bagāta valsts, arī dabas ziņā, tādēļ nekas tā īsti nav pietrūcis. Arī par dzīves apstākļiem sūdzēties nevarēja. Laikā, kad abi iepazinās, Žoels bija Šveices “Quinting” pulksteņu firmas prezidents. Visvairāk Valentīnai pietrūka savu izaugušo bērnu un mazbērnu, kuri paši arī tai laikā bija izbraukuši no Latvijas. “Šveicieši ir ļoti rezervēti cilvēki, viņi nepielaiž sev nevienu tuvumā. Vīra kompānijā bija sievu klubs, kur sievas nāca atrādīt somiņas, kažokus, pulksteņus un visu pārējo,” stāsta Valentīna. “Katru reizi man prasīja, no kurienes esmu, vai man bērni ir. Kādā piektajā reizē sapratu, ka nav jēgas stāstīt ne par bērniem, ne mazbērniem. Visa tā draudzība ir ļoti virspusēja, ārēja, neīsta. Šveices dejošanas klubā gan es atradu īstus draugus.”
Žoela darbs bija ļoti labs, taču stresa pilns. Darbā bija apmēram 23 dažādu valstu klienti – 10 mēneši gadā tika pavadīti ceļojot, vismaz 4 reizes nedēļā esot lidmašīnā. “Kad pavadi 7 savas dzīves gadus ceļojot, viss šķiet ļoti līdzīgs. Atbraukt uz Latviju bija patiešām patīkama pārmaiņa. Te ir tik zaļš, kluss un drošs. Tas viennozīmīgi dod pievienoto vērtību šai valstij,” savās sajūtās dalās Žoels. Lai gan par Šveici valda teju vai dievināma reputācija, pārvākšanās un lielās pārmaiņas nebūt neesot bijis grūts solis. Kā jau visās valstīs, ir savas stiprās un savas vājās puses. Turklāt milzīgā konkurence ar gadiem nogurdina un vairs nespēlē pozitīvu lomu. “Man šajā dzīves brīdī šeit ir labāk nekā tur. Un neceļot apkārt visu laiku arī ir ļoti labi.” Žoels arī atceras, ka darbā daļa pircēju mēdza maksāt skaidrā naudā. Drošības jautājums tai laikā bija īpaši aktuāls – atbraucot uz Šveici ar lielu somu ar naudu, sajūta esot bijusi kā filmās, taču tā nav bijusi patīkama.
Atgriešanās nav bijusi spontāna ideja – tā bija plānota un izrunāta līdz pēdējam sīkumam. “Gandrīz vai katru vakaru pie vakariņu galda runājām un plānojām ko un kā darīsim”, atceras Valentīna. Žoels pirms pārvākšanās uz Latviju atbraucis gan ziemā, gan vasarā un viņam te iepaticies. Visa plānošana kopā prasīja 5 gadus, pēdējos 8 mēnešus aktīvi pavadot pie darāmo darbu saraksta. Bijusi iesaistīta arī Vidzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore Ija Groza, kura jo īpaši palīdzēja Žoelam, kuram bija nepieciešams sakārtot visus papīrus, dokumentus, izveidot eID karti. Palīdzēja arī ar naudas lietām un noorganizēja tikšanos ar Valmieras mēru Jāni Baiku, jo tika lemts pārvākties tieši uz Valmieru. “Taču es uzskatu, ka katram būtu nepieciešams aizbraukt uz laiku pamācīties, pastrādāt. Iegūt jaunu pieredzi un perspektīvu. Un tad braukt atpakaļ,” teic Valentīna.
Galvenais atgriešanās iemesls bijuši Valentīnas bērni un mazbērni, savukārt Žoelam šī ir iespēju zeme. Pirmkārt, jo Latvija ir zaļa un temperatūras ziņā aukstāka – kā abi smejas – vecam cilvēkam karstums jau vairs nepatīk. Otrkārt, šī esot laba valsts, kurā investēt nekustamajos īpašumos. “Investēju un motivēju vēl kādus cilvēkus darīt tāpat, īpaši tos, kas ir no Šveices,” stāsta Žoels. Kad šveicieši sasniedz pensijas vecumu, viņiem tiek izmaksāts apjomīgs naudas daudzums un tiek meklētas iespējas, kur to investēt, nodrošinot sevi. “Tāda iespēja ir vienreiz dzīvē un gribas investēt droši, tātad azartspēles un bitcoins vai tamlīdzīgas lietas tās noteikti nebūs. Es saņemu atpakaļ aptuveni 4 reizes vairāk nekā esmu ieguldījis. Lai kaut ko tādu iegūtu, nevar iet pa galvenajiem ceļiem, pa galveno straumi. Ir jāmeklē un jāiet citās straumēs, jāmeklē jaunas iespējas. Ja esi biznesā un redzi, ka visi dara vienu un to pašu, tad vai tu vari tur iegūt kaut ko ar pievienoto vērtību?”
Uz jautājumu vai savu atgriešanos uz Latviju nav nožēlojuši, Valentīna nekavējoties atbild, ka nevienu sekundi to nav nožēlojusi. “Paskaties sev apkārt, vai šī tiešām būtu vieta, no kuras Tu gribētu braukt prom? (smejas) Tas, ko esam šeit izveidojuši, bija izaicinājums un tas paņem savu laiku, taču mums ļoti patīk,” teic Žoels. “Lai spētu novērtēt, kas tev ir, nepieciešams aizbraukt prom. Manuprāt, cilvēki, kuri aizbrauc prom no Latvijas, spēj to novērtēt un saprast – jā, tas ir tas, kas man patīk. Dzīvojot ikdienā uz vietas, to bieži vien nevar tik labi pamanīt un novērtēt.”
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions ir uzsākuši prioritārā pasākuma 2018.-2020. gadam “Pilotprojekts pašvaldībās remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”” realizāciju. Vidzemes reģionā remigrācijas koordinatora pienākumus veic Ija Groza, kontaktinformācija: e:pasts: ija.groza@vidzeme.lv, Mob.t.: 29287585
