Lasīšanas laiks: 4 min
Ilze vienmēr prot iedrošināt un palīdz noticēt savām spējām. Viņa Mazsalacas novada pašvaldībā strādā vairāk nekā divus ar pus gadus, taču šobrīd ir nolēmusi savā profesionālajā karjerā ieviest izmaiņas.
Pastāsti, kas ir Ilze Mitāne?
– Vispirms viņa ir māte diviem foršiem bērniem, sieva lieliskam vīram, sabiedrisko attiecību speciāliste Mazsalacas novadā, un jau trešo gadu sevi saistu arī ar aitkopību.
Kā Tu nonāci līdz darbam pašvaldībā?
Šis ceļš bija tikai loģisks, jo esmu studējusi žurnālistiku, un, kad izsludināja vakanci uz sabiedrisko attiecību speciālista vietu Mazsalacā, tai pieteicos. Šī bija ilgākā darba intervija manā mūžā – vairāk, kā stundu gara, tāpēc savu vietu pašvaldībā toreiz jutos ļoti “nopelnījusi”.
Bērnībā Tu arī gribēji būt žurnāliste?
Nē, mans uzstādījums tikai bija, lai nevajadzētu sēdēt darba vietā no astoņiem līdz pieciem vakarā. Lai darbs būtu dinamisks un aizraujošs. Man labi padevās rakstīšana, skolā bija teicamas atzīmes gan latviešu valodā, gan literatūrā. Žurnālistiku izstudēju Norvēģijā.
Kā bija studēt ārzemēs?
Uz Norvēģiju aizbraucu strādāt par auklīti, un pēc gada nostrādāšanas man bija izvēle – vai nu braukt mājās un iestāties kādā augstskolā Latvijā, vai tomēr pamēģināt studēt Norvēģijā, jo viena gada laikā biju ļoti iemīlējusi šo valsti un man bija tā sajūta, ka gribas tur vēl mazliet padzīvot. Nolēmu startēt žurnālistos, bet mani brīdināja, ka augstskolā ir ļoti liels konkurss – desmit studenti uz vienu vietu. Kā jau jaunības maksimālismā, teicu – nekas, es mēģināšu. Norvēģu valodas pamatus biju apguvusi jau Ziemeļvalstu ģimnāzijā, kurā mācījos Rīgā, un norvēģu valodu sarunvalodas līmenī, atrodoties Norvēģijā gada laikā biju apguvusi ļoti labi. Rezultātā mani uzņēma augstskolā, un kopā Norvēģijā sabiju gandrīz četrus gadus. Joprojām šī zeme man ir ārkārtīgi mīļa, un ir sajūta, ka tur ir palikusi daļa manas sirds.
Kāda ir Tava ikdiena, strādājot šeit, pašvaldībā, sabiedriskās attiecības?
No rīta pāršķirstu e-pastus, mēģinu uz visiem ātri atbildēt, pārlaižu acis pāri jaunumiem, kas pa nakti ir noticis Latvijā, pasaulē. Izeju cauri Facebook, ko saka cilvēki, jo bieži tieši sociālajos tīklos var atrast daudz svarīgu informāciju, kas palīdz veidot komunikāciju ar iedzīvotājiem. Ja nav ieplānots nekas cits, gatavoju kādu rakstu avīzei, daudz laika sanāk veltīt, meklējot informāciju Mazsalacas un novada vēstures ikmēneša rakstam, intervijai. Ja kur notiek kāds pašvaldības organizēts pasākums, cenšos būt klāt un dokumentēt to fotogrāfijās.
Ko Tu esi ieguvi strādājot pašvaldībā?
Galvenokārt pieredzi, kā darbs rit pašvaldībā, jo pirms tam strādāju laikrakstā “Liesma”, četrus gadus rakstīju avīzi, kas bija “Liesmas” pielikums “Mazsalacietis”. Man patīk salīdzināt pašvaldību ar liela pulksteņa mehānismu – katrs darbinieks tur ir kā viena no šī mehānisma sastāvdaļām. Ja kaut kas nefunkcionē pietiekami labi – to jūt un redz visi.
Ja Tev jāizvēlas viena vieta novadā, kur aizvest tūristu, kura tā būtu?
Es viņiem piedāvātu braucienu ar laivu pa Salacu, jo šo iespēju izmanto relatīvi maz. Tā ir pilnīgi cita pasaule, jo pat gaiss uz upes ir citādāks nekā ejot pa Skaņākalna takām. Braukt ar laivu – tas ir fantastisks piedzīvojums, jo no upes puses klintis izskatās iespaidīgāk nekā staigājot ar kājām.
Kas Tev ir Mazsalaca?
Mazsalaca – tā ir mana sirds un manas dzimtās mājas. Dzīves laikā šad un tad ir radies jautājums – varbūt pārvākties, sākt dzīvi kaut kur citur, bet es vienmēr esmu bijusi tā, kas pasaka – nē, paliekam Mazsalacā. Esmu bijusi kādu laiciņu prom no šīs vietas, un jauniešiem es tikai ieteiktu kaut kur aizbraukt, iegūt pieredzi, bet tad brauciet mājās, novadam jūs visi esat vajadzīgi!
Zinu, ka nākamais gads Tev nesīs jaunas vēsmas…
Tās nebūs jaunas vēsmas, doma ir vairāk nostiprināt pozīcijas aitkopības sfērā. Citādi pašlaik sanāk visu darīt ar tādu “puskāju”. Ir daudz ideju un domu un, ja tas izdosies, to noteikti varēs manīt.
Tavs Jaunā gada novēlējums!
Ja Jums ir sajūta, ka vajadzētu kaut ko darīt, bet pietrūkst drosmes, vajadzētu tomēr izvēlēties darīt. Ir bēdīgi, ja vecumdienās nākas secināt – tik daudz ko gribējās paveikt, bet nu jau vairs neko – ne tā spēka, ne apņēmības. Man patīk nesen kaut kur saklausītais teiciens: “Es nevaru tikai tad, kad nedaru. Tiklīdz daru, tā varu”.
Hobiji?
Man patīk iet pārgājienos, strādāt svaigā gaisā, un radīt ap sevi kārtību.
Ko Tu ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Savu vīru, jo četras rokas ir labāk nekā divas. Arī nazi, un labu lietus apģērbu.
Mīļākā puķe?
Patīk puķes, kas smaržo.
Ja Tev varētu būt īpašas spējas, kādas tās būtu?
Es gribētu spēt brīvi pārvietoties laikā un telpā – ļoti gribētu pabūt dažādās pasaules vietās, redzēt apbrīnojamo Dieva pasauli – cik tā dažāda, daudzveidīga, pārsteidzoša! Un par pārvietošanos laikā – pirmā vieta, kur gribētu aizceļot, būtu Mazsalaca līdz 20-30. gadiem – laikā, kad Mazsalaca bija jauna un, cik nu var gūt priekšstatu no vecām bildēm – bezgala skaista! Gribētu apskatīt nodegušo Saieta namu, ārkārtīgi grezno Ores māju, redzēt, vai Āža krogā krodziniekam Kirhenšteinam tiešām ir āža bārdiņa, un pagaršot kādu no izslavēti garšīgajiem Mazsalacas ūdenskliņģeriem.
