Mazsalacas novada vadītājs: Jāpārskata pirmā līmeņa pašvaldību funkcijas un jāveido otrais līmenis (2)

Jau vairāk nekā mēnesi un īpaši pastiprināti pēdējās nedēļas laikā daudzu prātus nodarbina potenciālā Administratīvi teritoriālā reforma. 10. aprīlī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) prezentēja jaunizveidoto karti un izsūtīja pašvaldībām informatīvo ziņojumu, kas ir pamats kartes izveidei. Pašvaldībām tika dota nedēļa laika iepazīties ar šo dokumentu, izvērtēt tā saturu un sniegt par to viedokli. Ar pārdomām par procesu dalījušies liela daļa priekšsēdētāju. Ir tādi, kas ambiciozi saka: “Jā”, un tādi, kas norāda uz nepilnībām procesā. Manas domas sakrīt ar Kocēnu novada priekšsēdētāja Jāņa Olmaņa pausto.

Mazsalacas novada pašvaldības vadības skatījumā jautājumu var iedalīt divos blokos – ziņojuma saturs un būtība.

Saturiski ziņojums sagatavots nepilnīgi, pieļaujot gan paviršības, gan loģikas kļūdas. Piemēram, ziņojumā neprecīzi norādīts šobrīd likumam neatbilstošo teritoriju skaits, jo Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 7.panta 4.punkts ir pārfrāzēts, tādējādi mainot tā juridisko un faktisko nozīmi. Kļūdīties ir cilvēcīgi, bet, vai šī kļūda ir neapzināta, lai vērtē katrs pats.

Ziņojumā argumentēts, ka pašvaldību līdzšinējā sadarbība pārnovadu mērogā liecina par pašvaldību nespēju iedzīvotājiem patstāvīgi nodrošināt kvalitatīvus pakalpojumus. Līdzīgi argumentēts, ka speciālistu vai vadītāju nepilnas darba slodzes liecina par vāju pašvaldību. Tajā pašā laikā Latvijas Republikas Valsts kontroles atzinumos rosināts novadiem veidot kopīgas iestādes, deleģējot tām funkcijas, un tādējādi optimizējot izlietotos resursus. Tas nozīmē, ka ziņojums ir pretrunā ar Latvijas Republikas Valsts kontroles nostāju jautājumā par vairāku novadu dibinātām kopīgām iestādēm. Mazsalacas novada pašvaldība vienmēr ir īstenojusi Latvijas Republikas Valsts kontroles ieteikumus, turpinās to darīt un piekrīt, ka pašvaldībām ir jāizlieto līdzekļi iespējami efektīvākajā veidā.

Salīdzinot administrācijas izmaksas ar kopējām pašvaldības izmaksām, tiek iezīmēta tendence, ka mazākās pašvaldībās administrācijas izmaksas ir proporcionāli lielākas. Šis pats apgalvojums ir spēkā, salīdzinot blīvi un reti apdzīvotas teritorijas. Ziņojumā netiek parādīts, kāds būs mehānisms administratīvo izmaksu mazināšanai pēc potenciālās reformas, kā arī nav analizēta situācija pēc 2009. gada reformas, pēc kuras, samazinot pašvaldību skaitu teju pieckārtīgi, vēlamais administratīvo izmaksu samazinājums netika panākts. Gluži pretēji – administrācijas izmaksas pieauga.

Informatīvajā ziņojumā nav parādīts, kā tiks sasniegti administratīvi teritoriālās reformas mērķi un kā šo mērķu īstenošanu ietekmēs pirmā līmeņa pašvaldību apvienošana. Tāpat ziņojumā nav iekļauta skaidra ieguvumu un risku analīze. Ir pieejami vairāki pētījumi par šādām reformām pasaulē, tajā skaitā Eiropā, kā arī jau šobrīd Latvijā ir dažāda izmēra pašvaldības, piemēram, Alūksnes un Gulbenes pašvaldību robežas nav plānots mainīt, attiecīgi varam vērtēt, cik veiksmīgi šīm teritorijām izdodas pārvarēt VARAM minētos šķēršļus. Ja VARAM piedāvātā formula būtu tik efektīva, kā Pūces kungs to sola, diviem iepriekš minētajiem novadiem būtu jābūt attīstītas teritorijas paraugiem. Diemžēl tā nav. Nav pierādījumu, kas apstiprinātu, ka pirmā līmeņa pašvaldības izmērs ir tieši saistīts ar konkrētās teritorijas attīstību.

VARAM sagatavotais piedāvājums pēc būtības atspoguļo pašvaldības kā pakalpojumu sniedzējas un valsts deleģēto funkciju pildītājas, bet nepiemin, ka pašvaldību primārais uzdevums ir vietējo iedzīvotāju gribas īstenošana. Vietējās pašvaldības robežu maiņa ir ne tikai drauds iedzīvotāju identitātes zudumā, bet arī samazina kopienas iedzīvotāju spēju ietekmēt procesus savā dzīves telpā caur vietējo varu – tātad vājina demokrātiju Latvijā.

Apzināmies, ka Latvija, par spīti vienai no straujākajām ekonomiskajām izaugsmēm Eiropas Savienībā, joprojām saskaras ar demogrāfijas izaicinājumiem, kā arī piekrītam, ka 2009. gada reformas rezultāts ir uzlabojams, ņemot vērā šos izaicinājumus, bet nepiekrītam pirmā līmeņa pašvaldību teritorijas maiņai. Pamatojoties uz to, ka dažādu funkciju veikšanai ir dažāda “efektīvā teritorija”, piemēram, to, kādus pašdarbības kolektīvus katrā kultūras centrā nodrošināt, labāk lemt pagastu mērogā, bet to, kurus ceļus teritorijā remontēt pirmkārt, labāk lemt reģionāli, aicinām pārskatīt pirmā līmeņa pašvaldībām deleģētās funkcijas un tādas kā, piemēram, ceļu infrastruktūras sakārtošana vai sabiedriskā transporta plānošana, veikt plašākā mērogā, veidojot vēlētas otrā līmeņa pašvaldības.

Gribu piebilst –

ir cilvēki, kas saka, ka VARAM piedāvātais variants ir atgriešanās pie rajoniem. Tā gluži nav. Rajona pašvaldība lēma par skolu, ceļu un slimnīcu tīkliem, bet pārējā lemšana par to, kur un kā izlietot pašvaldības līdzekļus notika uz vietas pagastos un pilsētās. Jaunajā piedāvājumā lemšana par pilnīgi visu notiktu jaunajā teritorijas centrā un varam tikai minēt, cik vēlīga vai prātīga tā varētu būt attiecībā pret reti apdzīvoto lauku teritoriju.