Lasīšanas laiks: 4 min
Vārda došanas stāsts, ar kādu skaņu asociējas basketbols, skriešana un ģitārspēle atslodzei, no skolas prezidenta titula līdz basketbola kluba ģenerālmenedžera amatam, portāls “Valmieras Ziņas” sarunājās ar vienu no Mārtiņdienas gaviļniekiem – ”Basketbola kluba Valmiera” ģenerālmenedžeri Mārtiņu Bērziņu.
Vai zināt stāstu par vārda došanu?
Zinu, ka vecāki sākotnēji gribēja man dot vārdu Armands, Mārtiņš bija sarakstā otrais vai trešais vārds. Bet uzreiz pēc piedzimšanas vecāki kopā ar vecmāti nolēma, ka vārds Mārtiņš tomēr būs atbilstošāks. Un labi vien, ka tā – man tas ļoti patīk.
Vai savu vārdu ātri iemācījāties izrunāt vai bija jāizmanto iesaukas?
Tā kā vārds sastāv no daudzām mīkstinājuma zīmēm, tad ar izrunu sākumā bija sarežģīti, bet pāris gadu vecumā jau izrunāju bez problēmām. Gan bērnībā, gan arī pašlaik daļa labāko draugu vēl joprojām mani turpina saukt par Mārču.
Vai piekrītat kādam no vārda nozīmes skaidrojumiem un piedēvētajiem raksturojumiem?
Kaut kādā mērā visos trīs raksturojumos ir daļa patiesības, bet vairāku basketbola sezonu dēļ nervi gan vairs noteikti nav no dzelzs (smejas).
Vai bijāt skolas prezidents un par ko gribējāt kļūt bērnībā?
Bērnībā, kā jau visi mani draugi, vēlējos kļūt par basketbolistu. Jāatzīst, ka ar to talantu bija kā bija. Par laimi, salīdzinoši ātri (jau vidusskolā) sapratu, ka man nav tādu dotību, lai kļūtu par profesionālu sportistu. Jau no kādas 8., 9.klases man sāka interesēt politiskie procesi, līdz ar to jau skolas laikā aktīvi darbojos skolēnu pašpārvaldēs. Valmieras Valsts ģimnāzijas 12.klases laikā biju arī skolas prezidents, lai arī uz to ļoti apzināti negāju. Arī tālākā augstākā izglītība man ir saistīta ar politoloģiju.
Saka, ka cilvēki, kuru svētki sakrīt ar kādiem visu svinētiem, vairāk izjūt to nozīmi.
Protams, viennozīmīgi varu piekrist šim apgalvojumam. Mārtiņdiena man ir vieni no mīļākajiem svētkiem. Droši vien tas ir, pateicoties tieši manam vārdam un tā sasaistei ar šiem svētkiem. Daļu tradīciju iespēju robežās arī cenšos ievērot.
Kā līdz basketbolam nokļuvāt?
Kā jau iepriekš minēju, esmu bijis saistīts ar basketbola jau no ļoti agras bērnības – līdz A grupai nospēlēju jaunatnes basketbola līgā, 2002.gadā absolvējot Valmieras Bērnu sporta skolas basketbola nodaļu. Studiju laikā spēlēju Rīgas Stradiņa universitātes studentu komandā, bet 2009./2010.gada sezonas vidū mans draugs Guntars, kurš tajā laikā vadīja “Basketbola klubu Valmiera”, man piedāvāja kļūt par kluba ģenerālmenedžeri. Bija nepieciešams pārdomu laiks, jo tajā laikā darbojos dažādos projektos, bet gala rezultātā piekritu un to nenožēloju. Darbs reizē ir arī mana sirdslieta, un esmu laimīgs, ka varu darīt to, kas man patiesi sagādā gandarījumu.
Kādas īpašības šajā darbā svarīgas?
Pirmkārt, tā ir pacietība. Bieži vien rezultāts var būt pēc gadiem diviem, trim, nevis uzreiz. Arī darbā ar jaunajiem spēlētājiem rezultāts var būt pat pēc gadiem pieciem vai sešiem. Otra lieta – godīgums. Nereti spēlētājam vai trenerim ir jāpasaka ļoti skarba patiesība, bet agri vai vēlu abas puses saprotam, ka tā bija pareiza rīcība. Arī godīgums attiecībā pret saviem sadarbības partneriem. Treškārt, vēlme mācīties (arī no kļūdām) un attīstīties.
Kur gūstat mieru? Vai ir kādi vaļasprieki?
Vislabākais relaksācijas veids ir skriešana – tas man sagādā patiesu gandarījumu, jo tas ir mirklis, kad vari atiet no visiem ikdienas problēmjautājumiem un ieviest darba kārtībā jaunas idejas. Tāpat nereti uzspēlēju arī akustisko ģitāru, kaut gan neesmu ar muzikālo dzirdi apveltīts.
Vai bieži sanāk apmeklēt spēles?
Mājas spēles Valmierā apmeklēju pilnīgi visas – sešu sezonu laikā neesmu bijis uz vienu vai divām spēlēm no aptuveni 200. Ja runājam par izbraukuma spēlēm, tad sezonas laikā apmeklēju vairāk nekā pusi.
Vai negribas komentēt balsī spēles gaitu?
Ja ir kāda skaista epizode, tad nereti pielecu kājās un skaļi aplaudēju, bet spēles gaitu skaļi nekomentēju. Pēc spēles redzēto izrunāju ar treneriem.
Vai ir kādi rituāli, piemēram, noteiktas krāsas apģērbs, kas spēles dienā jāvelk?
Kad ir kāda īpaši svarīga spēle, tad uzvelku zaļas – kluba pamata krāsa, apģērbu, bet īpašu rituālu man nav.
Vai skatītāju atbalsts ir jūtams?
Man ir īpašs prieks, ka šobrīd esam vislabāk apmeklētā basketbola komanda Latvijā, un tas ir mūsu līdzjutēju nopelns. Paldies viņiem par to! Valmierieši mīl basketbolu, un arī mēs no savas puses cenšamies darīt visu iespējamo, lai basketbols nebūtu tikai spēle, bet arī kārtīgi svētki.
Vai pašam arī sanāk uzspēlēt?
Nē, šobrīd basketbolu nespēlēju – pietiek ar to, ko varu skatīties kā kluba vadītājs un līdzjutējs. Pilnīgi pietiek (smejas).
Ja būtu ar ciet acīm jāuzmin sporta veids pēc skaņas, kas ir basketbolam raksturīgā?
Basketbolam viennozīmīgi raksturīgākais ir bumbas atsitiens pret zāles grīdu – dribls. Bet vislabākā skaņa ir tajā brīdī, kad bumba izkrīt cauri groza tīkliņam – to skaņu atpazītu arī ar acīm ciet.
Komandai sezona sākusies ļoti veiksmīgi, kādi plāni turpmāk?
Šobrīd ir tikai sezonas sākums. Jā, tas mums ir izdevies gana veiksmīgs, taču vēl daudz darāmā – rādītais basketbols ir vēl tālu no vēlamā. Tikai sezonas beigās mēs varēsim izvērtēt, vai tā bijusi veiksmīga vai neveiksmīga. Protams, ir visi priekšnosacījumi, lai šosezon noslēgums būtu izdevies.
