Lasīšanas laiks: 9 min
Malvīnes veidotie aksesuāri un nu jau arī apģērbs pārsteidz ar oriģinalitāti un reizē vienkāršību. Katrs darbs sākas ar ideju un vēstījumu, atspoguļojot arī mākslinieces skatījumu uz dzīvi un vērtības, ko viņa aizstāv.
Portāls “Valmieras Ziņas” sarunājās ar mākslinieci Malvīni Menniku, iedvesmojošu un radošu personību, kuras dzimtā pilsēta ir Valmiera.
Darbi izskatās vienlaicīgi gan reāli, gan mazliet maģiski – vai esi mācījusies mākslas skolā, kādos kursos vai tas ir talanta un prakses jautājums?
Visi darbi ir manu fantāziju un izjūtu gala produkts. Bērnībā mācījos Valmieras Mākslas skolā, bet tad šis praktiskais radošums mazliet tika pārtraukts. Atkal pie tā atgriezos pirms apmēram pieciem gadiem, kad sāku veidot aksesuārus, izmantojot pērlītes. Šo tehniku neesmu īpaši mācījusies, tā ir daļēji pašas izdomāta un pilnīgi pašas noslīpēta, lai vislabāk varētu realizēt plānoto dizainu.
Kāds ir klients Latvijā? Vai mierīgie un zemes toņus mīlošie latvieši ir mīts un tomēr ir pieprasījums pēc spilgtiem akcentiem?
Klients Latvijā ir prasīgs gan dizaina, gan kvalitātes ziņā. Dažreiz saņemu komentārus, ka manos darbos nav “latviski krāsu salikumi” (lai ko arī tas nozīmētu), dažreiz nesaprotu, vai tas ir kompliments vai nē. Ir diezgan daudz klientu Latvijā, kuri priecīgi ieraudzīt košas, tīras krāsas un spilgtus tēlus, labprāt izvēloties tos aksesuāros.
“Domāju, tas ir gaumes jautājums, nevar vairs teikt, ka latvieši izvēlas vai latviešiem tuvāki ir mierīgie zemes toņi tikai tāpēc, ka tas vairāk redzams pagātnē. Laiki, tāpat kā cilvēki, mainās, un arī latvietim gribas to spilgto aksesuāru, lai iekrāsotu ikdienu.”
Kas ir Tavs īpašais skatījums, kas atšķir no citiem, t.i., Tev ir gan rotas, gan apģērbs, gan zīmējumi, kas tiem ir raksturojošais?
“Raksturojošie elementi ir košās krāsas un mazliet naivie tēli, kas satiekami manos aksesuāros, un sociālie koncepti, kuri ir manu kolekciju pamatos.”
Nebaidos krāsas miksēt, izmantojot stingras līnijas. Bet apģērbi no aksesuāriem ļoti atšķiras. Iespējams, tie papildina viens otru, jo, ja aksesuāri ir drīzāk uzkrītoši un smalki, tad apģērbi ir (lai gan arī noteikti uzkrītoši) daudz vienkāršāki. Tieši oversized dizains apģērbos man šķiet izteikti pievilcīgs, kā arī mēģinu veidot unisex dizainus, gan aksesuāros, gan apģērbā.
“Nesen nolēmu, ka man pašai jākļūst drosmīgākai un “skaļākai” tieši saistībā ar savas konceptuālās idejas paušanu. Tāpēc arī radīju jauno unisex līniju ar nosaukumu “F* the gender (*forget)” – aizmirsti par dzimumu, un šīs līnijas pirmais dizains un arī sauklis ir “Feminism is Unisex” (feminisms der abiem dzimumiem), jo sevi noteikti uzskatu par feministi, aizstāvot dzimumu vienlīdzību un cilvēktiesības kopumā.”
Jo uzskatu, ka mūsu modernajā pasaulē katram ir jālūko, lai ikviens saņemtu godīgu attieksmi, neskatoties uz personas dzimumu, vecumu, ādas krāsu, tautību vai seksuālo orientāciju. Katram ir jābūt tiesībām un iespējām dzīvot atbilstoši cieņas un cilvēktiesību normām un piepildīt sapņus, neizjūtot pret sevi vērstus vecmodīgus aizspriedumus un novecojušas dogmas.
Kā atradi savu darbu tēlu un formu – vai eksperimentēji, kamēr nonāci pie šī brīža stila, varbūt šādas rotas un aksesuāri pietrūka līdzšinējā piedāvājumā?
Eksperimentu bija daudz, un bieži tie arī izgāzās. Ir daudz rotu, kas palika sākuma stadijā un nav pabeigtas, jo sapratu, ka tur nekas neizdosies.
“Pirmajos darbos dizains noteikti bija pieticīgāks un vienkāršāks, kamēr atradu savu tehniku un ”balsi”, kā, izmantojot aksesuārus, iespējams valkāt manus zīmējumus.”
Par pieejamo piedāvājumu pirms aksesuāru radīšanas īpaši neinteresējos. Reizēm paskatos, protams, vai kas līdzīgs atrodams, bet savai zināšanai, ne tirgus pētīšanas nolūkos. Līdz šim neko identisku neesmu atradusi. Ja nu vienīgi dāmu ražojumus lielajā kaimiņzemē, kuras viens pret viens nokopējušas manus dizainus un saukušas par saviem, bet tas jau laikam jāuztver kā kompliments.
Vai Tu jau no sākuma strādāji pie tā, lai varētu arī nopelnīt ar savu talantu, vai arī tas sanāca tā nejauši – vispirms draugiem, tad parādījās pieprasījums arī no citiem?
Lielā mērā tas notika nejauši. Kaut ko sāku mazliet ķimerēt, un draudzenes lūdza rotas uztaisīt arī viņām uz kāzām vai kādiem citiem svētkiem, tad jau draudzeņu draudzenēm tapa dāvanas un, pilnveidojot tehnisko pusi, radās ideja, ka to varētu darīt daudz nopietnāk. Dzīvē viss sanāca tā, ka, reaģējot uz globālo situāciju (jā, jā, to pašu ekonomisko krīzi), apzināti tika pieņemts lēmums, ka ir laiks, lai izrautos no ikdienas. Tā arī radās jauna pieredze, tika iepazītas jaunas vides.
“Vidzemes Augstskolas maģistrantūras studiju ietvaros vienu semestri mācījos Berlīnē un pēc tam pāris gadus dzīvoju Kopenhāgenā. Ieguvu jaunu skatu uz dzīvi un sapņu piepildījumu, un atradās laiks vairāk pievērsties dizainam un kā jauna radīšanai, un palēnām tas pārtapa darbā. Kāds bija tas teiciens? “Pārvērt savu hobiju darbā un tev vairs nebūs jāstrādā nevienu dienu” – tas laikam ir arī mans stāsts.”
Kā top darbi – vai jāskatās, piemēram, putnu bildes, lai izgatavotu putna attēlu kaklarotā, vai iepriekš ir jāuzzīmē skice?
“Visbiežāk katrs jauns dizains sākas ar nevarēšanu vakarā aizmigt, tad parasti rodas pirmās idejas gan par konceptu, gan fizisko dizainu. Tas man ir dienas tīrākais laiks, kad viss sakārtojas un skaidrāk redzami aizmetņi jaunajām lietām.”
Tad no rīta lieku visu uz papīra – gan pierakstu konceptu, gan zīmēju skici (dažreiz, gan vajadzētu to darīt uzreiz naktī, jo šis tas, protams, aizmirstas). Sākumā skice ir aptuvena, un tad, ja, piemēram, nākamās rotas galvenais tēls ir putns, meklēju putnu grāmatas un zīmēju jau detalizētu skici reālajā aksesuāra izmērā un krāsās.
Ja tas ir apģērba dizains, tad zīmēju skices un eksperimentēju ar audumiem. Parasti pirmo “izmēģinājuma” dizainu šuju savā izmērā, lai varu uzvilkt un paskatīties, kā ir.
Vai Tu gribētu un varētu veidot aksesuārus pēc pieprasījuma, piemēram, kādai filmai? Ja jā, tad kam Tu gribētu veidot?
Es parasti neizvēlos individuālos pasūtījumus, jo vēlos maksimāli saglabāt savu esību dizainos. Bieži individuālajos pasūtījumos klients nāk ar gatavu ideju, kuru, protams, varu realizēt, bet tad ne vienmēr gala produktu redzu kā savējo.
“Saviem dizainiem vienmēr cenšos pievienot kādu “rozīnīti”. Spēlēties ar stiliem vai krāsām tā, ka rota ir mazliet ironiska. Lai tajā satiekas pretpoli un rada individualitāti, nevis tā ir tikai skaista un valkājama.”
Lielākiem projektiem, piemēram, filmām, neko neesmu taisījusi, bet tas gan būtu interesanti – savienot savu vīziju ar jau esošo filmas ideju. Bet līdz šim nekas tik lielisks ar mani nav atgadījies.
Vai Tu vari brīvajos brīžos atpūtināt prātu vai arī idejas ienāk prātā, piemēram, lasot, apmeklējot kādu pasākumu – vai tad ir steidzami kaut kur jāpieraksta?
“Idejas rodas visur. Uz ielas, lasot grāmatas, žurnālus vai tos vienkārši pavirši pāršķirstot veikalā, visa dzīve ir viena liela iedvesma. Skatoties filmas un satiekot interesantus cilvēkus, kuri iedvesmo iet tālāk. Apkārt redzams tik daudz jocīga un skaista.”
Dažreiz gribētos, lai tehnoloģijas būtu attīstījušās tik tālu, ka varētu ierakstīt un pēc tam pārsūtīt kādam vai paskatīties pašai vēlreiz to, ko esmu redzējusi uz sekundes simtdaļu. Kā kāds cilvēks saģērbies, cik ļoti tas viņam piestāv (ļoti iedvesmo tādi īsti personāži uz ielas, kad var redzēt, ka cilvēka stils ir īpašs un individuāls, bet nav samocīts un “pārstilots”, bet gan dabīgi veidojies). Vai kā saule iespīd pretējās mājas logos. Tas notiek tikai uz sekundi. Zinu, ka labāk šādus mirkļus paturēt sev un paņemt no tiem ko lielāku nākotnei, bet dažreiz tos ļoti gribas saglabāt tādā vietā, kur tos varētu skatīties atkal un atkal.
Vai seko līdzi, kur Tavi darbi aizceļo, piemēram, tie ir redzēti arī televīzijā Evai Ikstenai-Strapcānei?
Latvijas robežās droši vien varētu izdomāt, kur lielākā daļa darbu atraduši savas jaunās mājas. Ārzemēs nonākušos darbus no jauna ieraudzīt noteikti būtu ļoti patīkams pārsteigums.
Televīzijā redzamie visbiežāk ir paņemti no maniem krājumiem, tāpēc arī parasti zinu, kuram tie ir. Eva man ir mīļa draudzene, tāpēc manis darinātais, ko viņa valkā, tiek man arī iepriekš atrādīts. Televīzijas stilistiem patīkot manas rotas, jo tās atdzīvina katru kleitu un blūzi, padarot to par tērpu.
“Droši vien manu darbu spožākais slavas mirklis līdz šim ir bijis būt uz skatuves kopā ar vienu no lieliskās grupas CocoRosie dziedātājām. Pēc koncerta Rīgā gājām pirkt šīs grupas pēdējo albumu. Grupas meitenes tos tirgoja, kad viena no viņām ieraudzīja manu rotu, bija sajūsmā, sākām runāties, viss beidzās ar to, ka rotu viņai uzdāvināju.”
Pēc tam to vairākas reizes redzēju grupas koncertos un TV intervijās. Tā patiešām bija lieliska sajūta, jo īpaši tādēļ, ka šī ir mana mīļākā mūzikas grupa.
Ļoti bieži ir tā, ka mākslinieki paliek ēnā, bet Tu pati daudz demonstrē savus darbus. Vai sanāk laiks pagatavot kaut ko arī sev?
Savus darbus demonstrēju ļoti praktisku iemeslu dēļ. Pirmkārt, man patīk savus dizainus pašai izmēģināt, lai tie ir pietiekami ērti, lai cilvēkam tos būtu patīkami nēsāt. Arī savas lielās rotas izmēģinu – ja tās ir lielas un ekstravagantas, gribu, lai valkātājs ar tām jūtas ērti, lai cilvēks nēsā rotas un apģērbu, nevis otrādi. Otrkārt, liela daļa no rotām un apģērba ir veidotas vienā vai dažos eksemplāros. Katru reizi aicināt modeli, lai šo vienu rotu vai apģērbu atrādītu cilvēkiem, šķiet nepraktiski. Tāpēc pati nekautrējos iemodelēt.
Lielākiem projektiem, piemēram, kolekcijām, gan parasti meklēju kādu modeli.
Ja Tev būtu pasūtījums uztaisīt kādu lietu, kas raksturotu Valmieru, kas tā būtu, kāpēc, kādas krāsas izvēlētos?
Ak vai, tas būtu sarežģīts uzdevums, jo Valmiera, mana dzimtā pilsēta, ir mīļa, negribētos izgāzties.
“Sāktu droši vien pavisam vienkārši – uzskaitot Valmieras īpašības un raksturojošās iezīmes – Gauju un tās dinamiku, pilsētas attīstību un skaistumu. Manuprāt, Valmiera kā pilsēta ir ideālā izmērā, pietiekami maza, lai vienmēr justu dabas klātbūtni, bet pietiekami liela, lai izbaudītu pilsētas priekšrocības. Droši vien izvēlētos veidot aksesuāru. Tagad šķiet, ka tas varētu būt tauriņš, ko var nēsāt gan dāmas, gan kungi.”
Un tad piemeklētu Valmierai atbilstošu putnu, kas simboliski parādītu pilsētas lieliskās īpašības. Jo vairāk aprakstu šo procesu, jo vairāk šķiet, ka kaut ko tādu vajadzētu uztaisīt…
Noteikti ir cilvēki, kuri skatās Tavu darbu bildes, iedvesmojas, gūst pozitīvu noskaņojumu. Kas Tevi pašu iedvesmo?
Es ļoti ceru, ka mani dizaini un darbi kādu iedvesmo.
Par sevi un iedvesmošanos – kā jau iepriekš minēju, idejas un iedvesma nāk visu laiku. Mani ļoti iedvesmo dzīve un tas, ka man ir doti visi instrumenti, lai dzīvotu un radītu, un aiz sevis pasauli atstātu labāku, tīrāku un skaistāku.
“To bieži skaitu kā mantru – man ir dotas divas veselas kājas, divas veselas rokas un diezgan prātīga galva uz pleciem, tāpēc mans pienākums ir nevis čīkstēt, bet darboties. Strādāt pie kaut kā, kas man pašai šķiet jēgpilns un noderīgs.”
Man ir lieliski draugi un paziņas, kuri iedvesmo un liek man saprast, ka varu iet tālāk, ka varu radīt ko jaunu un būt drosmīgāka un konceptuāli nekaunīgāka.
Tieši saviem draugiem veltīšu jauno vasaras kolekciju “Ancient Nonsense” (“Antīkās muļķības”). Kolekcija iznāks maija beigās, un tā būs veltīta pārmaiņām. Gan iekšējām, gan ārējām pārmaiņām cilvēku dzīvēs, kurām ir jānotiek, lai pasaule kļūtu labāka gan sev, gan citiem. Kolekcijā tiks izstāstīti deviņi privāti stāsti, kurus atklās deviņi man mīļi un iedvesmojoši cilvēki (daži no tiem ir valmierieši), par viņiem svarīgām pārmaiņām. Katru šo stāstu izmantošu par iedvesmu aksesuāra vai apģērba gabala radīšanai. Un jā, arī šogad kā galvenos tēlus izmantošu savus draugus putnus.
Malvīnes daiļradei līdzi sekot var mākslinieces mājaslapā, Facebook lapā un Instagram kontā.
