Lasīšanas laiks: 3 min
Laurai Gaugerei ir 15 gadi, un viņa ar sportu nodarbojas gandrīz visu savu dzīvi. Uzticīgi spēlējusi tikai “Rubenes” komandās un tagad sporta veids kļuvis par viņas dzīvi, sniedzot ļoti daudz pozitīvu emociju.
Meitene florbolu spēlē jau desmit gadus. Pašai bērnībā neesot bijusi īpaši liela vēlme nodarboties ar kādu sporta veidu, taču vecāki esot likuši to darīt. “Kocēnu sporta namā tika piedāvāti treniņi bērnudārza vecuma bērniem. Mūsu ciemā, kurā dzīvojām, citu nodarbošanās iespēju nebija un vecāki aktīvi atbalstīja “Rubenes” vīriešu florbola komandu. Arī mana vecuma brālēni gāja uz šiem treniņiem, tāpēc vecāki lika to darīt arī man,” stāsta Laura.
Savā ģimenē meitene nav vienīgā sportiste. Ar florbolu nodarbojas arī viņas tētis, kurš spēlē veterānu čempionātā un pavisam nesen arī mazais brālis sācis trenēties florbolā, bērnudārza vecuma komandā. “Florbolu spēlēju jau no piecu gadu vecuma, tāpēc nevaru pateikt, ko tolaik domāju – vēlos būt sportiste vai nē.”
Florbols meitenei nozīmē ļoti daudz un tagad jau ir neatņemama viņas dzīves sastāvdaļa. “Tas ir tas, kas vienmēr sniedz prieku dzīvē, labas emocijas, aizpilda brīvo laiku. Es attīstu sevi fiziski, satieku jaunus cilvēkus, un redzu, cik daudzi cilvēki ir laimīgi, ka var sevi saukt par florbolistiem. Tas viss sniedz gandarījumu un prieku par paveikto, ieguldīto, sasniegto un vēl nākotnē sasniedzamo.”
Protams, arī Laurai ir bijuši brīži, kad šķiet, ka florbols ir jāpamet. “Tā ir bijis pēc neveiksmīgām spēlēm, jo tad ir slikts noskaņojums, bet tā gadās ļoti reti. Nekad neesmu par to domājusi pilnīgi nopietni.” Laura atzīst, ka nezina, ko darītu tādā gadījumā, ja pamestu florbolu. “Parasti es nomierinos, apdomāju visu un saprotu, ka vienmēr viss nevar būt lieliski, ka ir jāiet uz priekšu, jācīnās ar sevi un savām emocijām, jo sportā bez neveiksmēm nevar iztikt,” uzsver florboliste.
Vecāki, treneri, draugi un komanda, vecākās komandas biedrenes, no kurām meitene var daudz mācīties, un pašas izvirzītie mērķi, ir Lauras lielākā motivācija neapstāties pie iesāktā.
“Bērnībā mans pirmais treneris Ivars Jēkabsons iemācīja, ka es trenējos tikai sev. Ja man būs vēlēšanās ieguldīt daudz darba, nemitīgi sevi pilnveidot, regulāri trenēties, tad es sasniegšu savus mērķus.”
Visgrūtākais esot neapstāties pie sasniegtā, turpināt iet uz priekšu un pilnveidot sevi, grūtos brīžos neatmetot visam ar roku. “Ir grūti nemitīgi uzstādīt jaunus mērķus un apņemšanās, lai vienmēr uz tām tiektos. Grūti ir arī atteikties no lietām, ko ļoti gribas darīt, piemēram, atpūsties kopā ar draugiem, jo treniņi un spēles aizņem ļoti daudz brīvā laika,” atzīst meitene.
Par svarīgāko, lai spēlētu florbolu, meitene uzskata gribasspēku un centību, jo, ja cilvēkam šīs rakstura iezīmes piemīt, jebkurš varot iesaistīties šajā sporta veidā. “Ir jāgrib sevi pilnveidot, mācīties un attīstīties. Svarīgs ir arī komandas darbs, cilvēkam ir jāgrib strādāt komandā un paļauties uz citiem.”
Florbols Laurai ir ne tikai sporta veids un neatņemama dzīves sastāvdaļa, bet arī vieta, kur gūt daudz pozitīvu un patīkamu emociju. “Saņemu daudz emociju ne tikai pati spēlējot, bet arī atbalstot citas “Rubenes” komandas.”
Par savu lielāko mērķi meitene uzskata labi nostartētu sezonu. “Man ir arī “lielie mērķi”. Vēlos iekļūt U19 meiteņu izlasē un lielajā sieviešu izlasē. Pagaidām neatteiktos uzspēlēt arī kādā ārzemju komandā.”
