Latvijas valsts himna ir neatņemama un nozīmīga nācijas sastāvdaļa, taču par to sabiedrībā trūkst vienotas izpratnes. Vidzemes Augstskolas studiju programmas “Stratēģiskā komunikācija un pārvaldība” ietvaros studente Agnese Geduševa pētīja Latvijas valsts himnu kā stratēģisku komunikācijas instrumentu valsts elites un nācijas indivīdu skatījumā.
“Lai valsts elite himnu varētu uzskatīt un “darbināt” kā stratēģisku komunikācijas instrumentu, tai ir jāizprot, ko sabiedrības indivīdiem nozīmē Latvijas valsts himna un kāda ir viņu nostāja pret to. Tāpēc himna vienlaikus ir gan pētījuma objekts, gan arī indikators, ar kura palīdzību indivīdi pauž savu nostāju pret valsti, tās vēsturi, tādā veidā apliecinot attiecības ar valsti un “uzturot dzīvu” vēsturisko un kolektīvo atmiņu,”
komentē A. Geduševa.
No viena skatupunkta valsts himna šķiet pašsaprotama – tā ir ierasta, rituāla prakse noteiktos pasākumos un brīžos, taču pētījuma autore pauž pārliecību, ka šādās praksēs slēpjas zināms kods, ko nosaka valsts pastāvēšanā un pēctecībā balstīti mehānismi.
“Personīgi, neticu, ka mēs valsts himnu dziedam tāpēc, ka tā nosaka normatīvais regulējums. To apliecina arī veiktā pētījuma rezultāti, aktuālās diskusijas masu medijos un citos avotos,” saka Vidzemes Augstskolas absolvente, piebilstot, ka himna ir temats, kas savu aktualitāti nezaudē nekad.
“Cilvēki, kuri dzied himnu dalās kopīgā apziņā, ka valsts himnu ir dziedājuši arī viņu senči. Himna ir vairāk nekā 100 gadus veca un to dziedāja vēl pirms oficiālas pasludināšanas par valsts simbolu. Tā ir simboliskā vara, ko brīžiem pat nevar izskaidrot,”
saka maģistrante.
A.Geduševas veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka pozitīva nostāja pret Latvijas valsts himnu pārsvarā liecina par pozitīvu nostāju pret valsti, tomēr svarīgi, kā indivīdi interpretē valsti un kādā kontekstā runā par himnu. Tāpat nozīmīga loma ir valsts un sabiedrības attiecībām, kas, diskutējot par himnu un tās nozīmi, aktualizē zināmas problēmas valstī, par vienu no svarīgākajām minot latviešu un krievu kopienu attiecības un līdzāspastāvēšanu.
“Pats interesantākais, manuprāt, ir tas, ka, Latvijas valsts himna ir kā katalizators diskusijām indivīdu vidū par dažādiem problemātiskiem jautājumiem sabiedrībā un valstī. Proti, runājot un diskutējot par himnu, indivīdi diskutē gan par latviešu-krievu kopienu neviennozīmīgajām attiecībām un izpratni vienam pret otru, gan par nācijas kolektīvo atmiņu, gan par indivīdu attieksmi pret valsti un vēl citiem atsevišķu pētījumu vērtiem aspektiem,”
akcentē pētījuma autore.
Viņasprāt, interesanti arī, ka indivīdu nostāja pret Latvijas valsts himnu kā par stratēģisku komunikācijas instrumentu vai kā par vēstures un kultūras simbolu, galvenokārt, atkarīga no tā, ko indivīdiem nozīmē valsts un ar ko viņi to primāri saista. “Indivīdi vairāk valsti saista ar konkrētu, ģeogrāfisku vietu un tās vērtībām (dabu, cilvēkiem, tradīcijām), nevis valsti kā institūciju. Protams, svarīgs arī konteksts, kādā par to runā,” piebilst A. Geduševa.
Tāpat pētījums apliecinājis, ka Latvijas valsts himna ir viens no veidiem, kā uzturēt un stiprināt kolektīvo un nacionālo identitāti, tostarp arī kolektīvo atmiņu, kas stratēģiskās komunikācijas ietvarā ir arī sava veida attiecību stiprināšana ar valsti. Šī pētījuma kontekstā neviennozīmīga izpratne par Latvijas valsts himnu ir viens no iemesliem, kas norāda uz nestabilu un sašķeltu Latvijas kolektīvo atmiņu, izpratni par pagātni dažādu etnisko un citu sabiedrības grupu starpā.
