Lasīšanas laiks: 3 min
Nu jau gandrīz nedēļu Valmierā cilvēki šūmējas par un ap savdabīgo mākslas objektu pašā pilsētas centrā. Kāds šim kubam jau piešķīris novada pašvaldības vadītāja uzvārdu, kādam tas ir vienkārši sarūsējis klucis, citi noskatās, paiet garām un nesaprot, kas tas par veidojumu. Jāteic, ka tuvumā uzrunātie cilvēki izteica vairākus minējumus: „Varbūt zem kastes noslēpti elektrības vadi”, „Izskatās pēc atkritumu konteinera!”, „Vai tas ir pabeigts? Vairāk nekā nebūs?”, „Tāda ir modernā māksla! Spļauj griestos un saņem honorāru!” Tiem, kas ierauga plāksnīti, pieliecas un izlasa (Vecpuišu parkā informatīvā plāksnīte ir acu augstumā), lieta jau kļūst mazliet skaidrāka. Vai tāpēc saprotamāka un pieņemamāka?
Valmieras stratēģija ceļā uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu ir būt pastāvīgā kustībā un nebaidīties pilsētu grozīt, tai aizvien paliekot pareizai – iedzīvotāju atzītai un novērtētai. Jo pareiza pilsēta ir tāda, kas nemitīgi vērtē, rada un ir kustībā. Un te gribas uzsvērt dažus vārdus – iedzīvotāju atzītai un novērtētai. Nenoliedzami, Valmierā ir kultūras iestādes, kultūras pieminekļi un n-tie kultūras pasākumi, kas tagad, pavasarī, notiek viens pēc otra un pat vairāki vienlaicīgi. Vai iedzīvotāji atzinīgi novērtē arī šo mākslas darbu?
Ir prieks par novada priekšsēdētāja Jāņa Baika teikto: Mēs gribam būt vēl labāki! Kurš gan to negrib? Un nenoliedzami, ir cilvēki, kuriem patīk arī šis klucis, par to liecina padsmit īkšķīši Facebookā pie „Valmiera2027” bildēm, tomēr pieļauju, ka lielākā daļa ir tādās pašās domās kā komponists Zigmārs Liepiņš par Marka Rotko mākslu: Nekad neesmu līdz galam sapratis Rotko, par mani var ņirgt visi, kas lasīs! Divas svītras divās krāsās, un tas maksā 30 miljonus dolāru? Bet tā tas notiek, ir tāda māksla un tāda…(„Ieva”, 16.02.2022.)
Var piekrist kultūras vēsturniekam un rakstniekam Kirilam Kobrinam. Vārdus par mākslu, kas pieder tautai, viņš gan teicis citā sakarā: Lai baudītu šo darbu, nekas nav jāmaksā, nav jāiet uz mākslas galeriju vai muzeju, nav pat jāatver interneta pārlūkprogrammas lodziņš. Māksla pieder tautai vistiešākajā šī teiciena nozīmē, tā atrodas uz ielas, tā ir pieejama ikvienam. Vēl vairāk, katram attiecībā uz šo darbu ir pilnīga izvēles brīvība – skatīties, neskatīties, domāt, nedomāt… („Rīgas Laiks”, 2013. gada aprīlis)
Ceru, ka Valmieras aprūsējušais kubs nemaksā miljonus, tomēr neba nu bez maksas to kāds metinājis, veidojis, atvedis… Tā ir arī pilsētas iedzīvotāju nodokļu nauda. Vai varbūt šo veidojumu sponsorējis kāds labdaris? Diendienā, ejot garām, nevar arī neskatīties un nedomāt. Cik tas izmaksāja? Kas cits par to naudu būtu sanācis? Cik atraitnīšu stādu, cik bruģakmeņu varētu nopirkt? Bet varbūt dinamiskā pilsētā ziedi jau skaitās arhaisks elements? Jā, var aizbildināties ar vēlo un auksto pavasari, bet atraitnītes ir izturīgas, tās, protams, zied pie domes, „Rātes vārti” ir ziedoši, pie kultūras centra ir divarpus dobes, daži ziediņi pie Valmieras Integrētās bibliotēkas, pārsteidzoši labi izskatās puķu dobe Ugunsdzēsēju parkā, bet citur – tukšums, gārsa…
Kur palika Valmieras simbols, kas kā „V” burtiņš pagājušajā vasarā spoguļojās pilsētas centrā? Varbūt tam būtu vieta zaļajā uzkalniņā pie mājas Rīgas ielā 5? Varbūt par klucī ieguldīto naudu labāk varēja ja ne nobruģēt, tad vismaz noņemt aizvēsturiskās un izdrupušās betona plāksnes uz gājēju celiņa, kas ir tiešā tuvumā vairākiem kultūras objektiem – muzejam, Valterkalniņam, mūzikas skolai?
Brīvdienās cilvēki dodas ceļojumos, fotografē, salīdzina. Daudzās pilsētās ir objekti, kur pat nevajag rakstīt, kas tā par pilsētu, atpazīstamību garantē kāda skulptūra, parks, ēka. Vai pie šī kuba gribas kādam sevi iemūžināt fotogrāfijā? Vienmēr tiek uzsvērts, ka Valmiera ir zaļa un ziedoša pilsēta. Vai tiešām?
