Lasīšanas laiks: 3 min
Vasaras saulgrieži – laiks, kad diena ir visgarākā, bet nakts visīsākā. Šogad vasaras saulgriežu brīdis būs otrdien, 21.jūnijā, plkst.12.13. Tieši 21.jūnijs būs gada garākā diena, savukārt gada īsākā nakts būs nakts no otrdienas uz trešdienu.
Saulgriežu dienas garums visgarākais būs tieši pie mums -18 stundas un 12 minūtes Valmieras novada ziemeļos.
Jāņu svinēšana
Mūsdienu Jāņu vai vasaras saulgriežu svinēšanai katrā ģimenē saglabājušies un ieviesušies dažādi Jāņu svinēšanas rituāli.
Lai arī šodien lielākai daļai cilvēku seno rituālu un ticējumu patiesā jēga un nozīme zudusi, paši svētki palikuši. Tāpēc šis stāsts par senču mitoloģisko pasaules izpratni un kā pavadīt Jāņus, saskaņā ar tradicionālo kultūru.
Atšķirībā no mūsdienām, kad dzīvojam lineārā laikā – pēc pagātnes ir tagadne un seko nākotne, senčiem laiks ritēja lokiem, cikliski. Saules gads katru gadu iestājās no jauna. Un cilvēkiem bija jāpalīdz Saulei atnākt. Ar to arī saistīti rituāli un ticējumi. Un to ir ļoti daudz, gan svētkiem, gan ikdienas dzīvei.
Lai palīdzētu atnākt Saulei, svinēja iepriekšējā naktī pirms svētkiem, paliekot nomodā visu nakti un kurinot uguni kas tika uzskatīta par saules aizstājēju.
- Aplis simbolizēja Sauli, tāpēc gatavoja apaļas formas ēdienus. Lai veicinātu pārticību, nodrošinātu auglību, svētību laidaram, klāja bagātīgus galdus, lai nākotnē Dievi dotu tādu pašu svētību laukiem, ganāmpulkiem.
- Senči uguni kurināja augstu, jo cik tālu spīd liesmas no Jāņu ugunīm, tik tālu visi lauki paliekot auglīgi un labība to gadu labi izdodoties. Arī cilvēki centās, lai viņus apspīdētu Jāņu uguns gaisma.
- Ražai un lauku svētībai Jāņu vakarā pušķoja laukus: kāpostos sprauda liepu zarus, lai mīksti kāposti izaug, rudzos ozolzaru, lai cieti stiebri.
- Ticēja, ka Jāņa dienā ar olām dzirdīti zirgi izaugot stipri un apaļi.
- Sava rituālā jēga bija arī mājas pušķošanai. Ticējums vēsta, ka Jāņu naktī ap pusnakti jābrien pa ūdeni, tad rītā būs nauda pastalās.
Īpašu uzmanību veltīja aizsardzības rituāliem. Līdz šodienai saglabājies paradums pie vārtiem, namdurvīm spraust pīlādzi. Senču pasaules izpratnē šai laikā gaiss vibrēja no maģiskā būtnēm, raganām, mošķiem, tāpēc visur izspraudīja asās zāles (nātres, dadžus, usnes). Nedrīkstēja skaļi stāstīt par savām iecerēm, jo velns varēja noskaust. Jaunas meitas piedomāja, lai būtu skaistas un veselas, tāpēc Jāņu rītā pirms saules mazgājās avotā. Bet ja gribēja, lai izaug gari mati, tad Jāņu naktī pusnaktī tie bija jāsukā tur, kur aug apiņi.
Visvairāk ticējumi saistīti ar papardes zieda meklēšanu. Tos atrodot vajadzēja ziedus nobirdināt zīda nēzdodziņā, tad aizsiet un paglabāt. Tad visu varot uzzināt, kas notiek pasaulē.
- Jāņu nakti ieraugot zelta papardes ziedu, drīkstot izteikt tikai vienu vēlēšanos, kas piepildās.
- Bet Jāņu naktī ieraudzīts papardes zieds nodrošināja, ka cilvēks visu mūžu būs laimīgs.
Tradicionāli sendienu paradumi, kas sagādā daudz jautrības mirkļus arī mūsdienās, saistās ar zīlēšanu, izmantojot meitu darinātos ziedu vainagus. Saskaņā ar ticējumu, Jāņu naktī meitām vajagot mest vainagus ozolā. Kurš vainags uz pirmo sviedienu pakaroties zaros, tā meita to pašu gadu iziešot pie vīra. Kuras meitas vainags nokrīt zemē, tai vēl precinieks jāgaida. Cik reizes vainags nokrītot zemē, tik gadi vēl jāgaida.
Senie rituāli un ticējumi piepilda svētkus ar saturu, liek sajust mums pašiem sevi, kopā ar dabu. Un ir tik labi sajust to pirmatnējo spēku, kas vada un virza pasauli un mūsu dzīvi tajā.
