Lasīšanas laiks: 4 min
Ar Gunāru Vitmani pirmo reizi sasveicinājāmies Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā aizgājušajā vasarā. Pirms sākās atceres pasākums, viņš, garām ejot, vēl paspēja pateikt, ka Valmieras politiski represēto biedrības aktivitātēs karognesējs ir jau daudzus gadus. Ar Vitmaņu pāri – Gunāru un viņa sievu Ritu – tiekamies pirms Latvijas dzimšanas dienas. Abu dzīvēs ar sarkanbaltsarkano karogu saistīts īpašs stāsts.
Par karognesēju Gunārs kļuvis gandrīz bez biedrības dalībnieku īpašas apdomāšanās. Tā kā kungs dzīvo Valmieras centrā, tad pie viņa visbiežāk arī karogs glabāts. Kad iepriekšējais karognesējs vairs nav varējis veikt šo pienākumu, to pārņēmis Gunārs. “Latvijas karogs mums ir kopš biedrības dibināšanas. Bet politiski represētajiem ir vēl viens – no vienas puses melns ar dzeloņdrāšu vainagu, no otras puses sarkanbaltsarkans.”
Biedrībā Rita darbojas jau deviņus gadus, Gunārs – 12. Viņi uzskata, ka stāsti par to, kā nonācām līdz brīvai Latvijai, ir jānodod tālāk. “Liels darbs ir izdarīts. Atmiņstāsti apkopoti grāmatās. Darbojamies nepārtraukti. Tomēr jāņem vērā, ka esam organizācija, kur biedru skaits nepieaug, politiski represēto ir tik, cik ir. Mūsu ar katru gadu paliek mazāk, apmēram tūkstotis biedru gada laikā visā Latvijā aiziet viņsaulē. Jaunākajiem represētajiem ir ap 60 gadiem,” skaidro Rita.
Gunārs ticis ieslodzīts nometnēs, savukārt Ritai ar ģimeni, kad sākusies izsūtīšana, izdevies paslēpties:
“Tikai kožu saēsts karogs bija saglabājies, jo to starp malkas grēdām neieraudzīja. Ar šo karogu arī aizbraucām Atmodas laikā uz 11.novembra krastmalu. Mans tēvs bija leģionārs, mamma ar mani, vecu un slimu māti un brāli invalīdu palika viena. Kad sākās izsūtīšana, bēgām, slēpāmies, atradām mežā divas tantes ar savu saimniecību, par viņām neviens neinteresējās, viņas mūs paslēpa. Tur mēs pārdzīvojām izvešanas, 1947.gadā no pagrabiem nācām laukā,”
stāsta Rita, norādot, ka sajūtas, kuras rodas, atkal paceļot sarkanbaltsarkano karogu, ir neaprakstāmas.
Kad arestēja Gunāru, Latvijas karogu atrada viņa mājās skapī. Kungs vairākus gadus pavadījis represēto nometnēs dažādās vietās. “Man ir divi grādi: politiski represētais un nacionālās pretošanās kustības dalībnieks. Septiņus gadus biju lāgerī dažādās vietās. Mūs pārvietoja, lai neiepazīstamies ar vietējiem. Pēc darba vakarā noteiktā laikā bija jābūt atpakaļ, ja nebija, bija dotas tiesības atrast un nošaut. Pēc Staļina nāves notika pārtiesāšana, tad mani atbrīvoja.”
Pāra mazdēls vecvecāku stāstīto ierakstīs, lai piedzīvotais tiktu saglabāts. Rita un Gunārs uzsver, ka jauniešiem ir jāzina par savu valsti, bet ir grūti skaidrot, lai viņi to saprastu.
“Stāsti jauniešiem liekas vienādi – izsūtīja, veda, turēja ieslodzījumā, bija grūti. Viņiem vajag sasaisti ar mūsdienām, piemēram, aicinām nebraukt prom no Latvijas, stāstām, ka bijuši vēl grūtāki laiki. Mēs varam izturēt! Bērniem patīk skatīties vizuālos materiālus, apskatīt konkrētas lietas, viņiem jāstāsta praktiskā puse, jo tā palīdz izprast. Piemēram, ar kādiem koferiem brauca, no kādām bleķa bļodām ēda, ka adatas vietā izmantoja smalku koka zariņu, kādi bija formas tērpi, ieroči u.tml. Ir ļoti svarīgi, lai šīs ziņas tiktu nodotas tālāk, tāpēc jāstāsta tā, lai ir saprotami.”
Tam piekrīt arī Gunārs, atklājot vienu no šādiem stāstiem – kā iegūt kamerā uguni, ja sērkociņi nav pieejami:
“Ja dabūjām smēķus, bet sērkociņu nebija, no pufaikām izvilkām vati, to izlīdzinājām, ar ziepēm saslapinājām, lai turas kopā. Tad bija jāsarullē stingrā rullī zīmuļa lielumā. To likām uz galda, dambretes galdiņu virsū un ļoti ilgi rullējām. Ar laiku sapratām, apmēram kurā brīdī sarullētais jāpārplēš uz pusēm, tad tā iekšpusē sāka degt. Tas bija grūts un laikietilpīgs darbs.”
Tomēr represijas piedzīvojušie nav ļāvušies tikai skumjām, iespēju robežās pat rīkotas balles. “Latvijas dzimšanas dienu noteikti svinējām arī ieslodzījumā. Sanācām vienā barakā, bija dievkalpojumi, jo arī mācītāji bija mūsu vidū, dziedājām latviešu patriotiskās dziesmas, krievi nesaprata.”
“Svētku nedēļu atzīmējam gan biedrībā, gan mājās. Lepojamies ar saviem “Baltajiem bērziem”, viņi Valmieras vārdu tālu nesuši. Ja tikai klausās dziesmās un neredz, ka tie ir kungi sirmām galvām, grūti pateikt, cik koristiem gadu un kas piedzīvots. Kopā sanākšana mums ir ļoti vajadzīga, turklāt mums jādalās ar jauno paaudzi pieredzē,” stāsta Rita.
“Man tagad ir 82 gadi, rēķinu, ka kādus 20 vēl jādarbojas. Sievai ir 75, sapinos ar jaunieti,” smejas Gunārs. Tolaik viņš strādājis Valmieras teātrī par Dekoratīvā ceha vadītāju. Pēc izrādes “Seši mazi bundzinieki” Valmieras estrādē, kad uz balli neatnāca meitene, ar ko Gunāram bija norunāts tikties, viņš dūšu nezaudēja un devās pie citu meiteņu pulciņa: “Kā grābu, tā īstā rokā, paskat, cik ilgi jau esam precējušies.” Atmiņstāsti nodoti dēlam, diviem mazdēliem, vēl kārtu gaida trīs mazmazbērni. Arī darba mūžs abiem bijis kopīgs – Valmieras teātris, AS “Valmieras stikla šķiedra”, Vidzemes slimnīca.
“Karoga nešana ir mans pienākums, bet jušana ir ļoti laba. Karognesējs esmu kādus desmit gadus, bet kas to skaita! Vienu reizi ir gadījies aizmirst sēru lenti mājās. Žēl, ka sievai nebija melnas zeķubikses kājās. Bet, ja nopietni – bija jāskrien uz māju, tur variantu nav, autobusi tieši nebrauca, arī atpakaļ no centra uz staciju skrēju kājām, bet paspēju laikā,” stāsta Gunārs. “Tad jau tu vēl jauns biji,” piebilst Rita. “Kāds jauns – pagājušajā gadā, bet taisnība, vienu gadu jaunāks biju,” atsmej Gunārs.
