Nesen interneta ziņās izlasīju informāciju, ka Saldū atklātas septiņas skulptūras par godu Jaņa Rozentāla 155.dzimšanas dienai un viņa slavenajai gleznai “Pēc dievkalpojuma”. Tā nav laba īpašība, bet mani nudien pārņēma skaudība! Gribas kāpt mašīnā un braukt apskatīt! Šie mākslas objekti noteikti kļūs mīļi un iecienīti gan pašiem Saldus iedzīvotājiem, gan Latvijas un kaut kad arī ārzemju ekskursantiem. Pie skulptūrām taps selfiji un grupas foto, kāds varbūt viņu rokās ieliks ziedus…
Nemaz nemeklējot plaši pasaulē, tepat Latvijā arī citās pilsētās ir brīnišķīgas skulptūras un piemiņas vietas ievērojamiem un arī ne tik slaveniem cilvēkiem, kuras gribas apskaut, uzlikt roku, pasēdēt blakus:
Cēsīs – “Gadsimtiem ejot” (tautā saukta arī par Laika veci),
Kuldīgā – Ēvalds Valters,
Ventspilī – Krišjānis Valdemārs,
Jelgavā – klejojošais students,
Ludzā – muzikants Juoņs,
Daugavpilī – Pāvels Dubrovins ar sunīti,
Liepājā – viss dziesmas “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” personāžs,
Jūrmalā – Aspazija,
Rīgā – skulptūru grupa Rīgas mēram Džordžam Armitstedam, Kārlis Padegs, Irbīte un citi.
Un tad rodas jautājums – kāpēc Valmierā nav nevienas tādas skulptūras, kas liecinātu par kādu pilsētai svarīgu cilvēku un pie kuras gribētos nofotografēties, paberzēt iemūžinātā cilvēka ceļgalu vai degunu, kas nestu cilvēkiem laimi vai piepildītu vēlēšanos?… (Joks, protams!)
Lai pievilinātu tūristus, varētu izdomāt ne vienu vien leģendu vai arī atcerēties patiesus notikumus. Jā, ir “Valmieras puikas”, “Zēns ar zivi” un Māra Štromberga velosipēds ir okey, ir skaists piemiņas akmens Jāzepam Vītolam, piemiņas plāksnes Teodoram Ūderam un Jautrītei Putniņai, pamatīgs akmens Jānim Daliņam.
Bet lai piedod man Andris Vārpa, Aivars Vilipsōns un citi mākslinieki, kā arī tie, kuriem Valmieras abstraktā māksla patīk! Saprotu, ka gaumes ir dažādas. Man tuvāks ir reālisms.
Joprojām zaļajā zonā pie Valmieras Drāmas teātra iztēlojos sēžam uz soliņa Oļģertu Kroderu – melnās brillēs, ar skatu uz “Rātes vārtiem”… Tāpat arī stadionā raitā solī varētu iesoļot olimpietis Jānis Daliņš. Milzīgais akmens sportistam ir tik smagnējs!
Manuprāt, Gintera Krumholca skulptūrai „Dāvana nākamajai tūkstošgadei” tagad gan ir atrasta labāka vieta nekā pirms tam bija Vienības laukumā. Iebraucot Valmierā, skulptūra aplī sveicina katru šoferīti…
Pagājušā gadā Valmieras domražu laikā daudzi pilsētas iedzīvotāji uzskatīja, ka vajag foto sienu vai vides objektu, kas raksturotu tieši Valmieru, vietu, kur gribētos apstāties, iemūžināt fotogrāfijās sevi un citus. Ir forši, ka vienmēr var nofotografēties pie Lieldienu zaķiem un olām, ziedu piramīdas pilsētas centrā, Dzirnavu ezeriņa promenādē un citur, bet tās vairāk vai mazāk ir sezonāla rakstura bildes.
Varbūt valmierieši varētu izteikt savas domas, kam un kur varētu atrasties kāda cilvēcīga skulptūra?
Labdien! Piekrītu, lai veidotu stāstu par pilsētu, Valmierā ļoti pietrūkst šādu skulptūru! Atceroties kāda 1.aprīļa fotokolāža laikraksta “Liesma” pirmajā lapā, nav miera, un uzskatu ka arī “Valmieras puikām” īstā vieta ir pilsētas centrā aplī, pilsētas un katra sirdī! Tas noteikti ir kādas valmieriešu aptaujas vērts ierosinājums. Laukumiņā pie augstskolas šī skulptūra vienkārši “pazūd” uz metāla angāra fona aizmugurē. Un to, cik labi un arī droši jūtas skulptūra rotācijas apļa centrā, mēs redzam aplī pie Olimpiskā centra, kur neapskādēta jau gadiem stāv “Valmiera ar ideju spārniem”. Labi, vienu gadu studenti bij uzmudžinājuši krūšturi… Man kā pirmās tādas nepieciešamās “cilvēcīgā skulptūras” prātā maļas: Šanas biedrības virsaitis grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags, elegantā cilindrā sēdot uz āža Rīgas ielas maliņā pie Vecpuišu parka, un Valmieras Astrīda piesēdusi uz soliņa pie autoostas, vietā, kur senāk bija takšu stāvvieta, viņai pie kājām tīkliņš ar pudelēm un mazais pūdelītis. Jā, ir vēl daudz un ievērojamāki valmierieši, bet tieši šie ir tie pirmie īpašie valmierieši, kurus satiku, par kuriem uzzināju jau sākot skolas gaitas. Tieši neparastie cilvēki iedod mūsu pilsētai krāsas! Ar cieņu Edgars.
Protams – skulptūras kā hamburgerus. Viegli uztveramus un ātri patērējamus. Nelieciet mums tikai domāt!
Piekrītu Sandrai Gredzenai. Pilsētā tiešām nav tādu skulptūru.Bet vietas,kuras varētu apdzīvot taču ir.Nav pat jābrauc uz Saldu,arī Rūjienā!
Teātra tuvumā gribētos satikt steidzīgo režisoru un teātra tā laika dvēseli Pēteri Lūci ar savu lielo,paveco portfeli un skrējienā plīvojošiem matiem.Arī viņu nedrīkstam aizmirst.
Un slimnīcas dibinātājs Georgs Apinis…..
Vietu un parku mums daudz. Un ievērojamu cilvēku arī.
Bet kam jautāt,kas veido pilsētas tēlu,kas plāno? Varam tikai izteikt vēlmi.
Krodera ābele tapa “pateicoties mecenātu Borisa un Ināras Teterevu atbalstam sadarbībā ar Krodera fondu, fondu «Mākslai vajag telpu» un individuālajiem ziedotājiem”.
Nedomāju, ka pašvaldībai šajos sarežģītajos laikos būtu jātērē nodokļu maksātāju nauda skulptūru uzstādīšanai.