Lasīšanas laiks: 4 min
1.septembris lielai daļai sabiedrības saistās ar jauna mācību gada sākumu. Skolēniem droši vien tās ir nelielas izbailes, atkalredzēšanās prieks, vecākiem jaunas raizes un arī lepnums, skolotājiem – ziedu klēpji un satraukums. Satraukums, ja tradicionāli savas algas apmēru uzzināsim kaut kad oktobra sākumā. Satraukums, jo izglītībā būs kārtējās reformas. Būs jauni mācību standarti, starp citu, trešie, kopš neatkarības atjaunošanas. Parādās it kā jauni jēdzieni “pēctecība”, “sistēmiskums”, “kompetences”, “caurvija”. Varētu domāt, ka iepriekš izglītībā nav bijusi ne sistēma, ne pēctecība. Un šādu nekur nederīgas izglītības sistēmu beigušie tagad lems par nepieciešamajām pārmaiņām.
To, ka izglītības sistēmā vajadzīgas izmaiņas, visticamāk noliegs tikai retais. Mūsdienu jaunieši atšķiras no saviem vienaudžiem pirms divdesmit vai desmit gadiem. Viņi ir drošāki, bieži vien gados vecāka cilvēka – arī skolotāja teiktais tiek apšaubīts. Nerunāsim par prasmēm lietot visdažādākās ierīces, sociālos medijus. Viņi neuztraucas par nākotni, brīvi jūtas darba tirgū un ir gatavi nomainīt n-tās darbavietas, jo nav interesanti, maz maksā, ir grūti. Viņi daudz ilgāk dzīvo kopā ar vecākiem, kuri „neko no dzīves nesaprot”, bet tā ir lētāk. Viņi bez problēmām izvirza sev ļoti augstus mērķus, taču, ja tos neizdodas sasniegt, tad vainīgi ir visi pārējie.
To, ka brīžiem mācību priekšmetu programmas ir sarežģītas, ka daudz kas no tajās iekļautā nav saistīts ar reālo dzīvi, nav noliedzams. Lai visu apgūtu, bieži vien nepietiek laika, nemaz nerunājot par atkārtošanu un zināšanu nostiprināšanu. Iepriekš domāju, ka pietiekami labi pārzinu vēsturi, mācību metodes un varu padarīt stundu gan interesantu, gan arī pietiekami iemācīt. Ar piebildi, ka arī skolēns kaut nedaudz gribēja mācīties. Ja gadījās kļūdīties, nebija problēmu to atzīt un izlabot. Bez īpašām problēmām varēju pielāgoties konkrētajai situācijai un ar skolēniem parasti runāju kā ar pieaugušajiem. Tagad sāku uztraukties, ka to, ko mācīt, pakāpeniski uzzināšu, bet kā to darīt katrā konkrētajā situācijā 100 kilometrus no Rīgas labāk zinās ministrijā. Kā parasts, sola, ka ar jauno standartu varēsim iepriekš iepazīties, izteikt savus piezīmes, ieteikt labojumus. Nostrādājis izglītības sistēmā nedaudz vairāk nekā 30 gadus, atceros tikai vienu gadījumu, kad skolotāju ieteikumi tika ņemti vērā – izdevās panākt, ka mācību priekšmetu olimpiādes nenotiek sestdienās.
Nenoliedzami, stundas var un vajag padarīt interesantākas, daudzveidīgākas. Taču bieži vien ir un būs vajadzīgas konkrētas zināšanas, jo pretējā gadījumā neko īsti izdarīt nevarēs. Reizināšanu visticamāk vieglāk ir iekalt, izpratne par to nāks nedaudz vēlāk. Ķīmijā elementu apzīmējumus, to vērtības ir jāiemācās un viss. Katrs bērns nebūs jauns Mendeļejevs, lai to visu rotaļājoties izsecinātu pats. Svešvalodā bez vārdiņu mācīšanās nekas īsti neiznāks.
Turklāt valodās jau daudzus gadus skolēni apgūst reālu sarunu valodu, nevis iekaļ tekstiņus par Ļeņinu Londonā, kā tas savulaik bija jādara daudziem no mums. Pagaidām baidos, ka tiks samazināta akadēmisko zināšanu daļa. Ja viens no skolas uzdevumiem ir sagatavot skolēnus dzīvei, tad laikam jau būtu jāiemāca pārvarēt grūtības, darīt to, ko negribas, un to, kas brīžiem nav diez ko interesanti. Jo tikai retais var teikt, ka viņa darbs nepārtraukti ir viegls, patīkams un interesants.
Brīžiem domāju, ka arī arodizglītība ir „sačakarēta”, un neviens īsti negrib neko mainīt. Var jau rakstīt par to, cik profesiju pazudīs pēc desmit vai divdesmit gadiem. Protams, mainīsies profesijas nosaukums un vajadzīgās iemaņas, prasmes, bet pagājušā gadsimta sākuma ormanis jau pēc būtības darīja to pašu, ko mūsdienu taksometra šoferis. Sekretāre rakstāmmašīnas vietā izmanto datoru.
Bet tas tā, starp citu. Varbūt vienkāršāk un labāk būtu mācīt tikai noteiktu profesiju, attiecīgo izglītības līmeņa apgūšanu atstājot jauniešu ziņā. Kādreiz to varēja izdarīt vakarskolās, taču tagad runā, ka ministrijas izpratnē tās vairs nebūšot vajadzīgas. Pieņemu, ka ļoti laba friziere vai pavārs iztiks ar pamatskolas līmeņa zināšanām fizikā. Un ar mehatroniku labā līmenī tiks galā augstskolu beigušais, nevis jaunietis, kura devītās klases zināšanas bija aptuveni četru baļļu līmenī. Pašreiz šiem jauniešiem jāapgūst gan profesija, gan vidējās izglītības kurss saīsinātā veidā, taču jākārto tādi paši pārbaudījumi (eksāmeni), kā parasto vidusskolu un ģimnāziju skolēniem. Un rezultātā brīnāmies par vājajiem rezultātiem.
Interesanti, bet ir divas jomas, kurās savs viedoklis ir praktiski katram. Tās ir izglītība un veselība. Jo ārstu periodiski apmeklējuši visi, tāpat arī skolā savulaik iets. Viedokļi par skolotājiem ir no „par ko viņiem algu maksā, viņi neko nedara” līdz „es gan to darbu ne par kādu naudu nedarītu”. Īstenību zina tikai paši pedagogi.
Un, lai būtu priecīgāk – pedagogiem novēlu labus, zinātkārus un ieinteresētus bērnus, saprotošus un sadarboties gribošus vecākus, izprotošu skolas administrāciju. Un arī kaut kad adekvātu samaksu par darbu, jo ar misijas apziņu apģērbies nebūsi. Bērniem un vecākiem savukārt – zinošus un smaidīgus skolotājus. Cerēsim, ka solītās izmaiņas būs pārdomātas un tās izdosies!
