Līdz 25. maijam – Eiropas Parlamenta vēlēšanu dienai – atlicis nedaudz mazāk par trim mēnešiem. Politiskās partijas pamazām iepazīstina sabiedrību ar saviem kandidātiem un cer, ka to piesaistē būs izdevies „izvilkt pilno lozi”. Jo dalība Eiropas Parlamenta vēlēšanās bieži vien tiek uzskatīta par sava veida politiskās partijas brieduma apliecinājumu. Mēģināt iegūt vienu no astoņām Latvijai paredzētajām deputātu vietām Eiropas Parlamentā nav gluži tas pats, kas iegūt kādu deputāta vietu pašvaldību vēlēšanās.
Droši vien, ka katram no mums ir savs viedoklis par Eiropas Savienību, tās plusiem un mīnusiem, kā arī Latvijas vietu tajā.
Nenoliedzami, Strasbūra un Brisele ģeogrāfiski ir daudz tālāk nekā Rīga vai vietējā pašvaldība. Tāpat nenoliedzams ir fakts, ka ap 80% Latvijas likumu balstīti uz Eiropas Savienības likumiem. Ar saviem lēmumiem, ieteikumiem, dotācijām un fondiem Eiropas Savienība būtiski ietekmē un arī turpmāk ietekmēs mūsu dzīvi.
Piedevām, tā sauktās trešās pasaules valstis, kā Ķīna vai Indija, par Latviju interesējas tikai kā Eiropas Savienības sastāvdaļu.
Latvija ir maza valsts, un arī pēc „Brexita” tai Eiropas Parlamentā būs tikai astoņi deputāti – astoņi no 705. To vajadzētu iegaumēt visiem, kuri kārtējo reizi gatavojas balsot par „brīnumdariem un kalnu gāzējiem”.
Ja cilvēks grib kaut ko izmainīt politikā, tad vajadzētu sākt ar darbošanos savā pašvaldībā. Cerēt, ka tavas idejas sadzirdēs un uzklausīs pārējie deputāti no aptuveni piecpadsmit, ir būtiski lielākas, nekā vienam no 705! Varētu vēl pamēģināt arī kādu laiku pastrādāt Saeimā un pārliecināties, ka ar labo gribu vien nepietiek.
Turklāt Eiropas Parlamentā deputāti strādā politisko partiju grupās, nevis dalībvalstu delegācijās. Līdz ar to liela nozīme ir politiskās grupas ietekmei, tās skaitliskajam lielumam. Tam papildus nāk katra deputāta vēlme un prasme sastrādāties ar kolēģiem, sastrādāties ārpus oficiālajām sēdēm kuluāru sarunās. Lai to izdarītu, vajag pietiekami labas svešvalodu zināšanas – angļu, vācu, franču valodu. Krieviski, iespējams, varēs kaut ko sarunāt ar kādu kreisi orientētu pārstāvi no bijušajām sociālisma valstīm. Bet lēmumu pieņemšanu tas neietekmēs. To, ka iespējams panākt daudz, pierādīja Krišjānis Kariņš, kuru viņa bijušie kolēģi Eiropas Parlamentā uzskatīja par vienu no ietekmīgākajiem deputātiem.
Protams, politiķis var doties uz Briseli sava veida „pensijā”. Alga laba, sociālās garantijas arī.
Atceroties iepriekšējās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, nāk prātā kāda dāma, kuras seja rotāja plakātus, autobusus, gan vienatnē, gan kopā ar mīļoto zirgu.
Vēlētāji Grigules kundzi ievēlēja. Pēc pieciem gadiem viņa vienīgā no Latvijas deputātiem tā arī nespēja uzskaitīt, ko viņa šajā laikā būtu paveikusi. Bija gan daži īpatnēji balsojumi. Piedevām, papildus subsīdijas plūdu skārtajiem Latvijas zemniekiem panāca S. Kalniete, nevis no ZZS ievēlētā I. Grigule. Intervijās viņa saka, ka esot vīlusies politikā un darbā Eiropas Parlamentā. Jocīgi, jo kādu laiku kundze bija studējusi politoloģiju Latvijas Universitātē, un ilūzijām par savām iespējām kaut ko panākt viņai nevajadzēja būt.
Šā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas iezīmējas ar vēl vienu būtisku īpatnību. Uz turieni kandidē politiķi, kuri savārījuši „ziepes” vietējā līmenī.
Jo citādi Nils ar Andri mierīgi turpinātu baudīt vietējos labumus. Piedevām, Nila alga Rīgā nemaz tik ļoti no Briseles atalgojuma neatšķiras. Pilnam komplektam vēl tikai KPV.LV varētu kā kandidāti izvirzīt cienījamo Petravičas kundzi.
Laikā līdz vēlēšanu dienai mūs sagaida samērā klusa vēlēšanu kampaņa. Piedevām, vēlētāju aktivitāte droši vien svārstīsies ap 30 procentiem. Tieši tādēļ jāpiedalās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, jo nevaram atļauties „ekskursantus” Briselē un Strasbūrā. Jo, visticamāk, savus pārstāvjus Eiropā dabūs gan „Saskaņa”, gan Latvijas Krievu savienība – līdz ar to Latvijas intereses bieži vien nepārstāvēs visi deputāti.
Izvēle ir vēlētāju rokās, tomēr šoreiz priekšroka jādod pieredzei, zināšanām un svešvalodu prasmei. Jo partiju piedāvājums būs plašs!
