Lasīšanas laiks: 3 min
Vēsturnieki par “Barikāžu laiku” sauc 1991.gada janvāra dienas – laiku no 13. līdz 27.janvārim. Laiku, kad ar nevardarbīgas pretošanās metodēm tika nosargāta neatkarīgās Latvijas ideja. Visticamāk, ka Padomju Savienība sabruktu tā vai tā, iespējams, ka Latvija, Lietuva un Igaunija atgūtu neatkarību, bet tas būtu citādi.
Baltijas valstu neatkarības centieni 1990.gadā ne pa jokam sadusmoja Maskavu un arī komunistiskās partijas vadītāju Mihailu Gorbačovu. Cilvēku, kuru rietumvalstis uztvēra kā PSRS līderi, ar kuru iespējams dialogs.
Vainīgo vai vainīgos, kas pieņēma lēmumu lietot bruņotu spēku, mēs visticamāk nekad neuzzināsim.
1991.gada janvāra sākumā īpašo uzdevumu milicijas vienības ( OMON) ieņēma Preses namu Rīgā. Maskavā tika pieņemts lēmums uz Baltijas republikām nosūtīt papildus karaspēka vienības, par kurām, kā parasts tā laika PSRS amatpersonas atrunājās neko nezinot.
13. janvārī, pēc armijas vienību uzbrukuma Viļņas televīzijas tornim, Rīgā jau iepriekš Tautas Frontes plānotā un izsludinātā manifestācija pulcēja ap pusmiljonu cilvēku. Baidoties no līdzīgu notikumu atkārtošanās, tika izveidots īpašs aizsardzības štābs un Rīgā, arī Liepājā, Kuldīgā un pie Ulbrokas sāka veidot barikādes svarīgāko objektu aizsardzībai.
Nepārstāstot notikumu gaitu, vajadzētu atcerēties, ka reāli OMON uzbrukumi sākās 14.janvārī, savu kulmināciju sasniedzot 17.Janvārī ar uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Barikāžu dienās savu dzīvību zaudēja miliči V. Gomanovičs, S. Konoņeko, kinooperators A. Slapiņš, skolēns E. Riekstiņš. Nāvīgi ievainoja G. Zvaigzni, traģiskā negadījumā bojā gāja i. Grieziņš. Ievainojumus guva 14 cilvēki.
Pasaules valstu reakcija piespieda Gorbačovu piekāpties. 22.janvārī OMON vienības saņēma rīkojumu atgriezties bāzēs un iestājās nosacīts miers līdz augusta puča dienām.
Var droši teikt, ka tautas vienotība un atbalsts nosargāja topošo Latvijas neatkarību. Laiks iet, bet ir vēl tik daudz neskaidrību un jautājumu.
Nav zināms barikāžu aizstāvju skaits. To vērtē ap 40 – 50 tūkstošiem, lai gan tā laika PSRS speciālie dienesti minēja ap 80 tūkstošiem. Ar īpašām piemiņas zīmēm apbalvoti ap 20 000 barikāžu dienu dalībnieki. Vajadzētu taču būt dokumentiem arhīvos, jo cilvēki uz Rīgu no lauku rajoniem un pilsētām tika vesti organizēti. Ieskatoties īpašā interneta vietnē, kas veltīta barikāžu dienām intereses pēc centos atrast dažus paziņas, kuri ir apbalvoti ar īpašo piemiņas zīmi. Neizdevās. Varbūt būtu laiks apkopot liecības, kamēr tas nav īpaši sarežģīti.
Runājot par 1991.gada janvāra notikumiem, ierasts uzsvērt barikāžu aizstāvju varonību un bezbailību. Lielo tautas vienotību, spēku. Bet aizmirstam, ka barikāžu veidošana, cilvēku un tehnikas iesaistīšana bija valstisks lēmums. Barikāžu aizstāvji uz Rīgu brauca organizēti, viņi saņēma algas savās darba vietās, tika izmantoti uzņēmumu un iestāžu materiālie resursi.
Varbūt būtu laiks, izmantojot daudzos pieejamos materiālus, izveidot vienu jaunatnei saprotamu dokumentālo filmu, jo, skatoties dažas esošās, skolēniem liekas, ka barikāžu laiks bija “tusiņš ar ugunskuriem un tējas dzeršanu”. Varbūt būtu laiks tikt skaidrībā, kā atcerēties šos notikumus un godināt to dalībniekus. Un ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā.
