Lasīšanas laiks: 6 min
Trešdien, 4. aprīlī, norisinājās Valmieras Attīstības aģentūras rīkotais jauniešu iedvesmas forums. Ar saviem stāstiem dalījās 6 cilvēki, katrs savas profesijas pārstāvji. Jauniešiem bija iespēja uzdot jautājumus un uzzināt ko vairāk par konkrētām profesijām.
Ieva Stīpniece, Viesmīlības eksperte, SIA Valmiermuižas alus: “Esmu viesmīlības vadītāja Valmiermuižā. Tur jau strādāju vairāk nekā četrus gadus, un ir novadītas vairāk par 600 ekskursijām pa Valmiermuižas alus darītavu. Kā es vispār nokļuvu Valmiermuižā? Uzrakstot e-pastu un pajautājot, vai nav kāda brīva vakance. To arī vēlētos jauniešiem pateikt – nesēdiet rokas klēpī salikuši, ja jūs zināt, ko gribat darīt. Vajag mazliet uzņemties iniciatīvu. Mana lielā misija ir virzīt Valmiermuižu kā tūrisma galamērķi un ar viesmīlību mēģināt panākt to, lai apmeklētājs atgriežas pie mums ne reizi vien. Ja jūs kādreiz esat lielāks vai mazāks vadītājs kādā uzņēmumā, nedomājat, ka vairs nekad nebūs jādara tās praktiskās lietas, piemēram, jāpaņem slota un kaut kas jāizslauka. Esmu laimīga būt viena no saimītes, no tiem radošajiem cilvēkiem. Tā jau saka, ka viens pats nav cīnītājs.” Ieva jauniešiem arī iesaka braukt Erasmus – praksē vai studēt, jo tā esot lieliska pieredze. Esot ārzemēs, praksē, Ieva ir sapratusi, ka tomēr vēlas strādāt Latvijā, tieši Valmierā.
Mārtiņš Sausais, Siguldas bobsleja trases ledus meistars: “Pirms desmit gadiem, pēc vidusskolas beigšanas, bija sajūta – ja neaiziesi uzreiz uz augstskolu būsi savādāks par pārējiem. Tas ir kā standarts izveidojies, ka uzreiz jādodas uz augstskolu. Es tā arī izdarīju, tikai, godīgi sakot, skatījos, kas man būs vieglākais, un iestājos ekonomistos. Tas gan nebija tas, ko savā dzīvē gribētu studēt. Man bija spiediens no vecāku puses, apkārtējiem, un tīri ķeksīša pēc arī izmācījos RTU ekonomistus. Drīzāk būtu vajadzējis pēc skolas paņemt gadu brīvu un kārtīgi izdomāt, ko vēlos. Liela daļa no jums varbūt zina, ko studēs, ko darīs dzīvē, bet atkārtoju – nestudējiet ķeksīša pēc. Kad man RTU bija prakses laiks, zināju, ka vēlos kaut ko citādāku, un tā nonācu savā tagadējā darba vietā. Sākums nemaz nebija tik viegls, jo nebiju jau uzreiz ledus meistars, biju parastais strādnieks. Vairāku gadu laikā tiku līdz ledus meistara amatam un sapratu, ka man patīk tas, ko daru. Katru dienu, kad dodos uz darbu, eju ar smaidu. Ko dara ledus meistars? Mums ir jātaisa ledus, neskatoties uz to, kāds laiks ir ārā – lietus vai saule. Ledus bobsleja trasē sākas ar betonu, kuru saldē un tad virsū tiek liets ūdens, divdesmit četras stundas tiek lieta viena trases puse un tikpat arī otra. Pēc šīm četrdesmit astoņām stundām ledu mazliet apstrādā un var sākt trenēties kamaniņu braucēji un skeletonisti. Protams, ledus nav tās labākās kvalitātes tajā brīdī. Dienām ejot, profilakses taisot, ledus aug biezāks, un tad sākas mans darbs. Es veidoju profilus virāžām ar tādu kā mazu ēvelīti. Ar to arī šī virāža ir jāizgrebj. Galvenais ir uztaisīt visus profilus, jāuztaisa praktiski ideālas virāžas, lai sportisti var labi izbraukt. Visu laiku jācenšas sevi parādīt no labākās puses.”
Kārlis Arnolds Avots, Jaunākais štata aktieris Latvijā (VDT): “Tajā, ka esmu aktieris, nav nekā romantiska vai poētiska, es vienkārši sekoju vecākā brāļa pēdām. Esmu audzis sportistu ģimenē, brālis spēlēja basketbolu, tēvs bija handbolists, māte bija skrējēja un sporta skolotāja. Brālis spēlēja volejbolu – es arī spēlēju volejbolu, tad viņš sāka spēlēt basketbolu un tad sāka spēlēt teātri Jelgavā. Biju uz brāļa izrādi, redzēju, ka cilvēkiem patīk, un, ka pat aktieriem nes ziedus, un nodomāju, ka arī varētu būt aktieris. Tiesa gan, man jau bija teju nolemts, ka mācīšos Sporta akadēmijā, un, ka savu nākotni saistīšu ar sportu. Es biju tipiskais sportists – grāmatas nelasīju, bet tas, kā brālis spēlēja amatierteātrī, mani uzrunāja. Tā arī izdomāju, ka pamēģināšu, un ar sportista pārliecību domāju, ka tikšu Latvijas Kultūras akadēmijā, aktieros. Protams, mani neuzņēma. Zvanīju tētim, kurš kādreiz arī bija stājies aktieros un brālim nebija ļāvis stāties aktieros, jo kā gan ģimeni pabaros? Aktieri taču neko daudz nepelna. Un tā arī brālis neaizgāja, kaut gan tā bija sirdslieta. Tēvs man teica, ka tas laikam dzimtā lemts – nebūt aktierim. Bet es tēvam teicu, ka tad būšu dejotājs, un ar visu savu spītību aizgāju mācīties laikmetīgo deju. Tas nekas, ka iepriekš ar dejošanu man nav bijis nekāda sakara, bet man patika dejot. Tēvs gan atkal prasīja, kā pabarošu ģimeni, kad būšu dejotājs. Taču tad man pavīdēja iespēja būt leļļu aktieru kursā kā brīvklausītājam, un tā arī notika, nekāda dejošana vairs nebija prātā. Es gan vēl neesmu pabeidzis akadēmiju, bet mani I. Roga uzaicināja strādāt Valmieras teātrī. Bet ko gan nozīmē būt aktierim? Man piemēram, ir jāiedomājas, ka noslepkavošu kādu cilvēku un kā ar to sadzīvošu visu dzīvi. Jāieliek sevi dotajos apstākļos, manuprāt, tas gan nav īsti veselīgi, bet savas spītības dēļ nonācu aktieros.”
Kitija Role, Radošā uzņēmēja, “ZVĒRUDĀRZS” radītāja: “Ja jūs kādreiz pajautātu mazo biznesu īpašniekiem, ar ko viņi nodarbojas, atbilde būtu – pilnīgi visu. Man vienmēr ir bijusi mīlestība zīmēt, bet nekad nebiju iedomājusies, ka tas varētu pārvērsties par darbu, kurā man būs jāmeklē laiks, lai zīmētu. Ikdienā nav lietu, ko es nedarītu – es maketēju, modelēju apģērbus, uzraugu sietspiedes procesu, esmu dekorators, interjerists, fotogrāfs, sociālo tīklu administrators, dažkārt par kasieris un šoferis. Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Beidzot vidusskolu man nebija ne jausmas, ko es varētu darīt. Lai par kaut ko kļūtu, tev ir daudz jātrenējas.”
Sandis Zolmanis, hokejists: “Hokeju sāku spēlēt 11 gadu vecumā, kas skaitās diezgan vēls vecums, lai sāktu spēlēt. Savus hokejista karjeras pirmos gadus biju Valmierā. Tad tika piedāvāta iespēja spēlēt Liepājā, ko arī izmantoju. Man gan tā karjera tāda augšā-lejā-augšā-lejā. Reizēm, kad neiet tik labi, domāju, kāpēc to vispār daru, bet tas pāriet. Hokejs ir mana spēle. Viss, ko hokejists sasniedz sportā vai vēlās sasniegt, ir atkarīgs tikai no viņa paša – cik lielu darbu iegulda, tik daudz veiksme palīdz.” Sandis hokeju ir spēlējis ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā un ASV.
Karlīna Latsone, Garšu meistare, grāmatas “Kā mēs ēdam Latvijā” autore: “Runājot par ēdienu, mans ceļš tajā sākās pirms kādiem pieciem gadiem, vidusskolā. Bija tāds kā klikšķis un sāku interesēties par to, ko es ēdu. Tad sāka rasties izpratne, kas ir tas ēdiens, ko lietoju, kas ir tā sastāvā, no kurienes tas produkts ir cēlies. Sākumā es vairāk interesējos par tādiem kā populāriem produktiem, piemēram, čia sēklas, godži ogas. Izveidoju savu ēdiena profilu Instagram, liku fotogrāfijas, rakstīju angļu valodā. Tā arī viss sākās. Laikam ejot, sāku saprast, ka tās pašas čia sēklas un godži ogas tiek ievestas no tālām valstīm, bet tajā pašā laikā mums ir daudz kas līdzvērtīgs Latvijā, piemēram, kaņepes. Vajag izmantot to produktus, kas ir vietējie. Pamazām mājās gatavoju un eksperimentēju, taču nolēmu studēt farmāciju. Tas ir tāds kā pamats, jo nevari zināt, kas dzīvē notiks. Tā arī vairāk var izzināt par to, kas notiek apkārt. Attīstot savu blogu un darot to, kas patīk, man pavērās daudz jaunas iespējas. Visu laiku tiek iegūti jauni kontakti.”
