Lasīšanas laiks: 5 min
Vidzemnieki Liene un Jānis Eicēni jau pusgadu dzīvo un strādā vienā no skaistākajām pasaules vietām – Jaunzēlandē. Ideja doties turp bijusi spontāna un izvēle nav nožēlota.
“Februāra sākumā pamanījām, ka drīzumā būs iespējams pieteikties darba un atvaļinājuma vīzai Jaunzēlandē. Bijām pabeiguši maģistratūras studijas un sapratām, ka nu ir laiks kādam foršam piedzīvojumam. Jaunzēlande jau sen bijusi viens no mana vīra Jāņa galamērķiem, kurp noteikti gribētos aizbraukt. Un, ja reiz brauc prom uz gadu, kāpēc gan ne uz tālāko iespējamo vietu?” stāsta Liene.
Pirmais iespaids par vietējiem un pašu valsti abiem jauniešiem bijis lielisks. “Jau lidmašīnā pamanījām, cik dažāda ir Jaunzēlandes daba – sniegoti kalni, meži, ledāji un brīnumskaistas pludmales. Pārsteidza arī vietējo laipnība, jutāmies šeit teju vai gaidīti. Veikalos pārdēvēji ar mums parunājās, apjautājas, kā klājas un novēlēja jauku dienu.
Pirmais jaukais pārsteigums bija valūtas maiņas punktā, kad pirmo reizi ieraudzījām Jaunzēlandes naudas banknotes – noteikti skaistākā nauda, kādu esmu redzējusi.
Pie pirmā iespaida noteikti jāpiemin arī dārgās cenas, kas mūs pārsteidza daļēji nesagatavotus. Protams, zinājām, ka viss šeit ir stipri dārgāks, bet seši dolāri par vienu litru kefīra šķita mazliet par daudz. Tagad pie cenām esam pieraduši, turklāt, ja pelna šejienes algu, tās vairs nešķiet tik trakoti augstas,” norāda Liene.
Lienei palikusi atmiņā arī stingrā mantu kontrole, kad abi iebrauca valstī. “Pirmkārt, pārgājienu apaviem ir jābūt perfekti notīrītiem. Ja tā nav, lidostā tos dezinficēs. Tāpat pastāv saraksts ar lietām, ko nedrīkst ievest Jaunzēlandē. Lielākoties tas attiecas uz koka izstrādājumiem un pārtiku. Tas viss tikai tāpēc, lai valstī netiktu ievazāti dažādi kaitēkļi. Jaunzēlandē nav indīgu čūsku vai citu dzīvnieku, kas varētu apdraudēt cilvēka dzīvību. Ir tikai viens indīgs zirneklis, taču tas nav bieži sastopams. Vietējie vēlas, lai tā arī paliktu, tāpēc mantas pirms iebraukšanas valstī rūpīgi pārbauda.”
Pirmās divas nedēļas jaunieši pavadīja, dzīvojot viesģimenē, kur apmaiņā pret piecu stundu darbu abi tika gardi pabaroti un izmitināti skaistā mājā. Viesģimenes vecāki Brents ar Amanda deva noderīgus padomus, kas ļāva daudz labāk iejusties svešajā zemē. Viņi palīdzēja arī izvēlēties auto, nokārtot auto apdrošināšanu un citus reģistrācijas dokumentus.
“Tālāk nejauši nonācām visforšākajā pilsētiņā Napier un jaukā hostelī, kuru jau ceturto mēnesi saucam par savām mājām. Hosteļa īpašnieks Kīts ļoti rūpējas par ikvienu, kurš šeit dzīvo – sarunā visiem darbu, palīdz arī citos jautājumos un katru nedēļas nogali noorganizē kādu kopīgu pasākumu – braukšanu ar kajakiem, vīna tūri, masku balli, bingo vakaru. Katru reizi viņš cenšas izdomāt ko jaunu, tāpēc garlaicīgi mums noteikti nav.
Daudziem ceļotājiem neklājas viegli ar darba atrašanu, taču par šo jautājumu arī nevaram sūdzēties. Nepagāja ne nedēļa, kad bijām ieradušies Napjerā, un Jānis jau sāka strādāt. Savukārt es sākumā varēju pastrādāt vienas dienas darbus, taču jau pēc nedēļas tiku pie pastāvīga darba vīnu laukā,” savā pieredzē dalās Liene.
Liene norāda, ka jaunzēlandieši ir ļoti pieklājīgi cilvēki. “Jaunzēlandieši kā auto vadītāji savā ziņā ir nedaudz līdzīgi mums, jo varētu teikt, ka viņi ir nepacietīgi braucēji. Pa līkumotajiem ceļiem viņi traucas kā vējš. Vienīgā atšķirība tāda, ka par spīti nepacietībai viņi ir arī ļoti pieklājīgi. Piemēram, ja kāds pa priekšu brauc lēnāk, kad būs izdevība, lēnais braucējs piestās malā un palaidīs garām steidzīgo.
Jaunzēlandē dzīvo divas pamattautības – kivi un maori. Kivi diži neatšķiras no citiem eiropiešiem. Kivi principā skaitās ieceļotāji, jo pirmie iedzīvotāji Jaunzēlandē bija jau iepriekš minētie maori. Maorus viegli atšķirt no pārējiem, jo pēc izskata ir tumsnējas ādas krāsas un masīvākas miesas būves. Cilvēki šeit noteikti ir laipni, izpalīdzīgi un diezgan daudz smaida. Taču negribētos teikt, ka mēs latvieši tādi neesam. Varbūt esam vairāk introverti. Piemēram, kad šeit skrienu gar okeāna malu, visi vienmēr uzsmaida un pasveicina, reizēm pat kāds apjautājas, kā iet un tāpat vien parunājas. Noteikti jaunzēlandieši ir ļoti izpalīdzi un nesavtīgi – par palīdzību nekādu atlīdzību negaida un ir vienkārši priecīgi, ka spējuši kādam sniegt padomu.”
Lielākais šoks Lienei un Jānim bijis par tradicionālās kultūras trūkumu, jo maori Jaunzēlandē ir minoritāte.
“Vien 4% saprot maoru valodu, līdz ar to šī kultūras daļa pamazām sāk izmirt, taču ir vietas, kur to iespējams iepazīt, lai gan vecās tradīcijas tiek piekoptas lielākoties vien tūristu dēļ.
Abi ļoti mīlam iepazīt dažādu kultūru ēdienus. Piemēram, ļoti esam iemīļojuši Āzijas virtuvi, jo tas ir kas pilnīgi citādāks, nekā esam pieraduši, tāpēc ir interesanti. Savukārt šejienes ēdiens nav mums nekas svešs. Kā jau Anglijas kolonijai viņu tradicionālā maltīte ir zivs ar frī kartupeļiem, kā arī jēra gaļa un pavlovas kūka.
Interesanti likās, ka savulaik maori ēdienu gatavošanai izmantoja geizerus. Piemēram, rīsi šādi izvārās vien pāris minūšu laikā. Maoru ciematā uz geizeriem izveidota arī stilizēta mikroviļņu krāsns, kur iespējams uzcept kūkas vai gaļu.
Vēl nedaudz smieklīgi šķiet Jaunzēlandes putni, no kuriem lielākā daļa neprot lidot, tāpēc pārvietojas lēkājot. Savulaik šeit nebija ne suņu, nedz citu plēsēju, kas putnus apdraudētu, tāpēc tie nebija motivēti iemācīties lidot. Arī tradicionālais Jaunzēlandes putns kivi joprojām lidot nav iemācījies.”
Vēl jauniešus pārsteiguši mazapdzīvotie plašumi: “Lai gan Jaunzēlande ir četras reizes lielāka par Latviju, tā noteikti ir daudz tukšāka. Kad braucām uz pašu ziemeļu galu, pa ceļam tikpat kā neredzējām mājas, kur nu vēl pilsētiņas. Vien govis un aitas.”
Liene stāsta, ka, dzīvojot Jaunzēlandē, piedzīvota ari zemestrīce. “14.novembra naktī pamodāmies no tā, ka zeme pamatīgi šūpojās. Izrādījās, ka dienvidu salas Kaikoras krastos un Jaunzēlandes galvaspilsētā Velingtonā bijusi pamatīga zemestrīce – 7,8 balles stipra, tāpēc to jutām arī mēs. Ar zemestrīci joki mazi, mums nācās evakuēties, jo pastāvēja cunami draudi. Mūsu hostelis atrodas tieši pie okeāna, tāpēc izbaudījām negulētu nakti, bet par laimi pie mums cunami neatnāca. Dienvidu salas krastos gan bija manīts vairāk nekā divus metrus augsts vilnis. Vēl mēnesi pēc zemestrīces bija tā neomulīgi. Jācer, ka otrreiz to nepiedzīvosim, jo sajūta nav no tām patīkamākām.”
Drīzumā tiks publicēta raksta otrā daļa.
