Lasīšanas laiks: 4 min
Ceturtdienas aukstais rīts, piektdienas lietainā diena, bet pa vidu – neticami silts, saulains un ievziedu reibinošs maija vakars, lai kopā ar Vidzemes Augstskolas studentiem dotos pastaigu seriālā “Valmieras runājošās ielas”, kas 13 studentiem bija kā eksāmens un gidu ugunskristības. Sākumpunktos piepulcējās arī citi interesenti, veidojot 20-30 cilvēku grupu, kas ceturtdienas vakarā piecas stundas veltīja Valmierai, tās ielām, mājām, cilvēkiem un viņu stāstiem. Daži pievienojās tikai konkrētā maršrutā, bet daudzi izturēja visu vairāk nekā 10 kilometrus garo pārgājienu. Soli solī kopā ar citiem gāja arī augstskolas docētājs un vērtētājs Edgars Ražinskis.
Pirmā posma – “Ugunsdzēsēju bulciņas” starts tika dots Stacijas ielā 11 pie Pārgaujas aptiekas un veikala “Top”. Tur aplī notika arī pārgājiena dalībnieku iesildīšanās, roku un kāju ievingrināšana, ko vadīja pats pasniedzējs. Tālāk vadību pārņēma gides Karīna un Elza, vedot grupu gar Gaujas krastu un stāstot par Krāču kaktu un kazām, pēckara bērniem un grūto laiku, kad sviests, gaļa un cukurs nebija ikdienišķi produkti saimes galdā. Pakāpeniski pagātni nomainīja tagadne ar stāstiem par māju Krāču ielā 2, kur var ļauties TimeMachine piedzīvojumu spēlei, kur atrodas arī apartamenti un ik pa brīdim notiek kāds pasākums Šķūnī, un tad jau klāt bija ugunsdzēsēju depo, kas mūsdienās visiem pazīstama kā “Liepkalnu” maiznīca ar garšīgajiem pīrādziņiem un kūciņām.
Otrais stāsts sākās pie Vidzemes Augstskolas Cēsu ielā 4. Pie trīs “Valmieras puikām” klausītājus sagaidīja trīs meitenes vienādi zilos Valmieras krekliņos un, “L.Laicena ielas lādes atverot”, stāstīja par šo Pārgaujas rūpniecisko rajonu, kur lielākie uzņēmumi ir SIA “VALPRO” un ražotne “Daiļrade Koks”. Lādē bija noglabāti arī spoku stāsti un atmiņas par paliem, krievu un vācu lazaretēm, Lūciņu, Pētersonu un Krēsliņu dzimtām. Īpašs stāsts bija par noslēpumaino māju Laicena ielā 8. Šī sarkano ķieģeļu māja joprojām piesaista garāmgājējus ar savu arhitektūru un noslēpumainību. Savulaik ģimenei piederējusi Valmierā pirmā automašīna, motorlaiva, un ir arī sava mājas bībele. Pavisam cita arhitektūra un cits celšanas laiks ir Auseklīša mājai, un vēl nopietns stāsts ir arī trīsstāvu ēkai ar numuru 7, kuras sienu rotā dzejnieka Rietekļa pazīstamā dziesma “Še, kur līgo priežu meži”. Karīnas, Mārītes un Lauras stāstos klausījās arī “Lādes” un mājas īpašnieks Jurģis Grāvītis, te interesenti tika iepazīstināti arī ar senajām fotogrāfijām.
Uz trešā stāsta sākuma pieturu bija jāveic visai liels pārgājiens, jo dalībniekiem bija jānokļūst Rūpniecības ielā 1, vietā, kur kādreiz atradās slavenais Valmieras gaļas kombināts, tagad slejas smilšu un zemes kaudzes, bet nākotnē ceram ieraudzīt modernu industriālo teritoriju ar daudziem uzņēmumiem. Pirms sākt “Rūpniecības ielas sētu klačas”, Modris un Jana sakarsušos gājējus cienāja ar vēsu un atspirdzinošu ūdeni un ne jau šādu tādu, bet Valmieras minerālūdeni! Pirms tenkām un klačām bija arī nopietni jautājumi un fakti par dzelzceļu, sviesta un gaļas eksportu. Jauno gidu stāstījumu papildināja Vineta Zēģele, kura ar savu ģimeni šobrīd dzīvo gandrīz ierakumos – Rūpniecības ielā 4. Pie bērnudārza “Kārliena” tika noskaidrota šī vietvārda izcelsme, uzmanību piesaistīja Bauhaus stila ēka, kā arī Valmieras banāni. Izbrīnu izraisīja fakts, kā kādā mājiņā aka atrodas nevis pagalmā, bet pašā mājā!
Pa bijušā bānīša ceļu grupa nonāca ceturtajā pieturā – “L.Paegles iela laiku griežos”. Annas, Viktorijas un Amandas stāstos, protams, dominēja uz šīs ielas esošās skolas, rakstnieks un skolotājs Leons Paegle, kā arī Ģīmes dzirnavu dīķis, Vecpuišu parks, piemiņas zīme Cēsu pulka Skolnieku rotai. Klausītājiem tika uzdots arī interesants jautājums – cik reizes mainīts nosaukums 1875.gadā atklātajai Valmieras kurlmēmo skolai? Izrādās, tā pārdēvēta septiņas reizes! Studentes lieliski papildināja Valmieras stāstniece un bibliotekāre Agita Lapsa, uzsverot, ka šī ir senākā Valmieras iela, kuru varētu saukt arī par Skolu ielu, jo tik daudz izglītības iestāžu nekur citur nav! Un ja vēl pieskaita arī autoskolu… Agita interesentus aicināja uz nākamo pasākumu – 26.maijā koncertzālē “Valmiera” būs “Dzirnavu ielas stāsti”.
Kad iestājās krēsla, bija pienācis laiks noslēguma posmam – “Šausmu Valmierai”. Lai grupas dalībniekus aizsargātu pret spokiem, nešķīsteņiem un visu ļauno, tika uzspiests īpašs aizsardzības zīmogs un ik pa laikam bija jāveic maģisks aizsardzības aplis ar kustībām. To lieliski demonstrēja Oto, bet Lūcija un Elizabete grupu no Bruņinieku ielas 2 ar saviem stāstiem par zvaniķi, večiņu un jātnieku pāri Gaujai aizveda līdz “Uncei” Cēsu ielā 20, kur atkal bija stāsts par dueli starp diviem brāļiem un mīlestību pret kalponi.
Kā noslēgumā atzina Edgars Ražinskis, ideja par Valmieras runājošajām ielām radās projekta “Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027” ietvaros. Tas notika ļoti ātri (sākums 5.maijā)! Tie nav Vikipēdijas materiāli, bet cilvēku stāsti no dzīves, kas, manuprāt, ir daudz interesantāk. Tā kā neesmu valmierietis, arī es daudz kur biju pirmo reizi. Būtībā jebkura vieta, iela, jebkurš cilvēks var kļūt par šāda pastaigu seriāla daļu!
