Lasīšanas laiks: 3 min
Slimība nekad nav patīkama, tomēr dažādas kaites diemžēl ir teju katra cilvēka dzīves sastāvdaļa. Taču viena lieta ir pacietīgi izslimot kārtējo gripu, pasūroties par iesnām ziemā un cītīgi potēties pret ērču encefalītu, bet pavisam cita – padarīt slimību par savas dzīves centrālo notikumu. Tomēr vai katrs no mums, domājams, pazīst vismaz vienu cilvēku, kuru ne tikai nepamet dažādas kaites, bet kurš arī nemitējas par tām runāt, satraukties, interesēties…
Latviešu rakstnieces Ilzes Eņģeles jaunā romāna “Solo vijolei un termometram” centrā ir jauna, mūsdienīga sieviete Gunta, kuru bažas par īstām, bet visbiežāk – iedomātām kaitēm novedušas stadijā, kad visa dzīve vērpjas tikai ap veselības problēmām un to risināšanu. Birojā Gunta tur veselu ārstniecības līdzekļu arsenālu, regulāri apmeklē visdažādākos mediķus un aktīvi čato interneta portālos, kuros cilvēki dalās slimošanas un veseļošanās pieredzē. Taču uzlabojumu ne tikai nav, vēl vairāk – no šīs aizraušanās cieš Guntas ģimene, privātā dzīve, galu galā arī darbs. Neviens – ne draugs, ne vecāki un kolēģi – hronisko slimotāju nesaprot, un Gunta izmisīgi šaudās, meklējot glābiņu… arvien jaunās kaitēs un tikpat hipohondriskā kolēģa Normunda sabiedrībā. Taču sievieti ir ietvēris pašas iedomu apburtais loks. Vai Guntai izdosies no tā izrauties?
Romāns “Solo vijolei un termometram” – Apgāda “Zvaigzne ABC” rīkotā romānu konkursa “Nacionālais bestsellers” 1.kārtas laureāts – uzrakstīts vieglā, asprātīgā valodā, citai aiz citas sekojot humorpilnām epizodēm un trāpīgiem dialogiem, kas latviešu lasītājam atgādinās gan britu “trīsdesmitgadnieci parasto” Bridžitu Džounsu, gan rakstnieces Sofijas Kinselas apburoši pazīstamām vājībām apveltītās varones – šopaholiķi, antimājsaimnieci un citas. Lasot Ilzes Eņģeles romānu, par Guntas nedienām brīžiem jāsmejas skaļā balsī, tomēr nevar noliegt, ka autore ļoti precīzi zīmē tāda cilvēka psiholoģisko portretu, kurš pats sevi iedzinis stūrī, jo baidās no dzīves realitātes. Ar lakoniskiem, bet sulīgiem krāsu triepieniem autore zīmē gan Guntas biroja darba ikdienu un kolēģu tipāžus, kuri brīžiem nav mazāk komiski par pašu Guntu, gan dažādas sadzīves ainas ārstu kabinetos un izklaides vietās, kur Gunta iekuļas vienā likstā pēc otras. Kādā gluži parastā kafejnīcā Gunta sastaps iespēju pārraut apburto loku – bet vai sadūšosies to izmantot?
Tādas varones kā Gunta Nijole un Bridžita Džounsa mums patīk, jo daudz vieglāk spējam identificēties ar parastu, ne-perfektu cilvēku, nevis ideālo supersievieti, kura vienlaikus spēj būt izcila darbiniece, mīļotā, māte un bez tam ik rītu pamostas ar nevainojamu frizūru. Tieši Guntas, Bridžitas un citu “parasto sieviešu” ceļš pretī savu kompleksu pārvarēšanai un dzīves sakārtošanai dod cerību, ka arī mēs, nebūdamas perfektas, to spējam. Tāpēc “Solo vijolei un termometram” vienlaikus ir lieliska un izklaidējoša vasaras lasāmviela (kas nodrošinās neizsīkstošu C vitamīna devu vismaz pāris vakaru garumā!), bet arī kaut kas vairāk par vienkārši kārtējo sieviešu romānu. Varbūt to varētu nosaukt par literāro psihoterapiju?
