Lasīšanas laiks: 2 min
Radoši cilvēki var izpausties ļoti dažādi. Tā dzejniece Inga Gaile pirms dažiem gadiem uzrakstīja lugu “Āda”, kas piedzīvojusi garu mūžu uz Ģertrūdes ielas teātra skatuves. Lugai sekoja emocionāls, psiholoģiski poētisks romāns “Stikli”. Vēl I. Gaile ar panākumiem organizē sieviešu “stendapa” izrādes, kurās piedalās arī pati. Šogad ir iznācis arī sestais dzejoļu krājums “Lieldienas”, kā arī, detektīvromāns “Neredzamie”.
Viegli un nenopietni iesākas arī romāns “Neredzamie”. Gerda, kuras dzīvē šobrīd nav pats gaišākais brīdis, ir sarunājusi, ka viņas dēliņu pieskata mamma un dodas uz Rakstnieku namu “uzrakstīt savu pirmo romānu. Nedēļas laikā. Normālu romānu.” Nonākusi galamērķī, jaunā sieviete uzzina, ka rakstīšana ir apdraudēta, jo Rakstnieku namā tikko, diezgan aizdomīgos apstākļos, miris “gandrīz Nobela prēmijas laureāts”, slavenākais latviešu rakstnieks Aleksandrs Sniegs. Izrādās, šobrīd rakstnieku namā uzturas Sniega sieva, mīļākā, labākais draugs, izbijusi mīļākā, iespējams, ārlaulības meita un pat znots… un Gerda ir vienīgā, kuru ar slaveno rakstnieku nav saistījušas tuvas attiecības. Katram par notikušo ir sava versija. Ikviens kaut ko slēpj. Un viens, iespējams, ir slepkava. Par notikušo ļoti satraukts ir arī pilsētas mērs ar iesauku “Kaprālis” (“Kaprālim pieder šī pilsēta. Un, šķiet, arī lielākā daļa Latvijas. Tā vismaz runā. Protams, ne jau oficiāli.”) un par to ir spiests būt satraukts mēra miesassargs, vietējais policists un Gerdas bijušais klasesbiedrs Kaspars. Viena absurda aina nomaina otru kā īstā komēdijā, atveras čekas maisi un atklāti tiek iztirzātas dažādas privātās dzīves norises, tomēr rakstnieks tiešām izrādās miris,… un pat noslepkavots, kā īstā traģēdijā. Ikvienam no klātesošajiem ir bijis motīvs atriebībai, pat Gerdai, šķietami nejaušajai vērotājai no malas.
Ar labu gaumi un vietām pat sarkastisku humoru autore ironiski komentē Latvijā aktuālas kultūras un politikas norises, un daudzi no romāna tēliem var šķist attāli pazīstami. Izmantojot detektīva žanru, autore mēģina runāt par to, kas viņu sabiedrībā satrauc un šķiet netaisnīgs un atrast ikvienā varonī to skaisto, kā dēļ mēs visi esam ar mieru turpināt dzīvot šo grūto un aizraujošo dzīvi: “Mana sirds gandrīz salūza – knikt, kad es tai rītā saņēmu to īsziņu, ka viņš ir nomiris. Jo viņš bija tikko kā sapratis kaut ko. Tieši par to, ko es tev saku. Par mīlestību.”
Inga Gaile (1976) ir Klāva Elsberga, Annas Dagdas fonda un Ojāra Vācieša prēmiju laureāte, par bērnu grāmatu “Vai otrā grupa mani dzird?” saņēmusi LaLiGaBas balvu.
Pieejama arī e-grāmata.
