Vakar, 10.aprīlī, kinoteātrī “Gaisma” tika rīkots latviešu dokumentālā kino klasiķa Ivara Selecka jaunākās filmas “Turpinājums” īpašais seanss, kurā piedalījās arī galvenais operators Valdis Celmiņš. Šīs filmas pirmizrāde Valmierā notika 23.martā. Tikšanos vadīja SIA “Vidzemes televīzija” valdes priekšsēdētājs vadītājs Ingemārs Vekteris.
Filmas pamatā ir stāsts par pieciem bērniem, viņu dzīvi un pirmo skolas gadu dažādos Latvijas reģionos. Filma “Turpinājums” ir pirmā daļa no ieplānota ilgtermiņa kino vērojuma par pieciem Latvijā dzimušiem bērniem. Filmu cikla mērķis ir atgriezties pie pirmās filmas varoņiem ik pēc septiņiem gadiem un dokumentēt viņu dzīves gājumu līdzi laikam.
Valdis Celmiņš stāsta: “Man ir liels prieks jūs visus redzēt tik kuplā skaitā, jo uz dokumentālajām filmām pilna zāle ar cilvēkiem un vēl kāds maliņā, ir reta parādība. Tas ir pats labākais atalgojums, kāds var būt. Runājot par filmu un izvēlētajiem aktieriem – ir tāds teiciens, ka filma dzimst vai mirst aktieru atlasē. Par dokumentālo filmu var teikt tieši tāpat. Tajā brīdī, kad ieraugi varoni, ir redzams vai viņš būs vai nebūs tāds, kas ļaus sevi filmēt. Režisoram I. Seleckim ir oža, viņš lieliski sajūt ainu, viņš sajūt cilvēkus. Protams, no sākuma aktieriem ar mums ir jāiepazīstas un jāpierod pie kameras. Arī mums ir jāpierod pie aktieriem un jācer, ka viņi jutīsies maksimāli brīvi. Galvenais, lai nekas nav samākslots un uzspēlēts. Es salīdzinu dokumentālo filmu ar makšķerēšanu. Un pārsvarā makšķerēšana ir braukšana mājās tukšā. Ar dokumentālo filmu ir līdzīgi, sēdi, ceri gaidi, ka būs kaut kas, bet varbūt pat nesagaidi. Tādas lietas gan var paredzēt un tieši I. Seleckis to nosaka, vai nofilmētais būs derīgs. Kopā mēs filmējām 8 operatori un īsti nezinājām, kurš dosies kurā virzienā un kā veidosies ģimeņu stāsti. Apmēram 50 dienas filmējām, katru aktieri divas reizes sezonā.”
Es pati nekad nebiju redzējusi nevienu no I. Selecka dokumentālajām filmām, līdz ar to man nebija nekādu ekspektāciju par to, kas varētu tikt rādīts. Taču pirms seansa bija divi kungi, kas klāstīja, ka ar nepacietību gaidīja šo seansu, jo I. Selecka dokumentālās filmas esot mazliet ar romantikas piesitienu. Tas man uzjundīja vēl lielāku interesi, jo man dokumentālās filmas vienmēr ir likušās tādas nedaudz smagnējas. Šī dokumentālā filma man likās viegli uztverama, jo tomēr filmas aktieri ir bērni un neviens cits savas sajūtas nepauž tik atklāti, kā to dara viņi. Filmā arī iezīmējās atšķirības starp laukos un pilsētā esošajiem bērniem. Tie bērni, kas savas skolas gaitas uzsāk laukos, lielākā vai mazākā mērā iesaistās lauku darbos. Kārlis, piemēram, brauc ar traktoru. Savukārt tie, kas skolojas un dzīvo pilsētā, savu brīvo laiku vairāk pavada pulciņos. Viens no filmas varoņiem, Gļebs, iet pat vairākos pulciņos – ģitārspēle, džudo, peldēšana, šahs. Kopumā man filma patika, likās tāda sirsnīga. Es nedomāju, ka ir iespējams citādi izveidot filmu par bērniem, kas tik tikko sāk iet skolā. Tur bija līdzsvarots gan bērnības naivums, rotaļīgums, gan tas, ka tomēr viņiem ir savi pienākumi, kas ir jāizpilda.
