Lasīšanas laiks: 3 min
Valmieras pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Inesis Boķis jau kopš 1983.gada ir aktīvs mednieks. Neskatoties uz medību pretrunīgo vērtējumu no ētiskā aspekta, viņš uzskata, ka mednieki pilda visai sabiedrībai svarīgas funkcijas. To pierāda arī pašlaik aktuālā cīņa ar Āfrikas cūku mēri.
“Kļūšanu par mednieku lielā mērā noteica mana profesija. Nezinu gandrīz nevienu mežzini, kas nebūtu kļuvis par mednieku.
Medības var dažādi vērtēt no ētiskā aspekta, tomēr tā ir neatņemama mežu apsaimniekošanas un lauksaimniecības sastāvdaļa. Meža dzīvnieku skaita regulēšana ir nepieciešama. Ar dabisko atlasi vien nepietiek.”
uzskata I.Boķis.
“Man ir nepieciešamību katru nedēļu dažas stundas pavadīt dabā. Ziemā medības notiek visu dienu, bet vasarā tās ir dažas stundas vakara pusē.
Man nav tik daudz laika vaktēt zvēru, lai iegūtu retu trofeju. Tam nepieciešami pat vairāki mēneši. Negribu hobiju pārvērst par nīkšanu mežā.
Tomēr varu palepoties, ka manā kolekcijā ir arī staltbrieža ragi, kuiļa ilkņi, kas novērtēti ar zelta un sudraba medaļām, “bronzas” buka ragi, kā arī citas trofejas. Visu māju neesmu pārvērtis par muzeju, bet lielākās trofejas ir novietotas pie sienas. Kaut ko no trofejām esmu uzdāvinājis radiem un draugiem,” atklāja Valmieras mērs.
Mednieki gan padomju laikos, gan arī mūsdienās apvienojas medību kolektīvos.
“Viens nav karotājs. Šis teiciens ir spēkā attiecībā uz medniekiem.
Mednieku kolektīvi vēsturiski veidojās uz dažādu saimniecisko vienību bāzes un pastāv joprojām. Medniekus vieno kopīgas intereses un tradīcijas. Es, tāpat kā 90% mednieku, uztveru medības kā atpūtu dabā,” uzskata I.Boķis.
Lai gan medības viņam esot tikai vaļasprieks, tomēr tas ir visai dārgs hobijs, kas prasa daudz laika.
Medniekiem ir arī jāveic dažādi pienākumi, piemēram, dzīvnieku piebarošana un jāsniedz palīdzība mežkopjiem un lauksaimniekiem, sargājot jaunaudzes un laukus no postījumiem.
I.Boķis pastāstīja, ka atļauju lietot vītņstobra ieroci, kas ir precīzāks un šauj tālāk, var iegūt gandrīz jebkurš, nokārtojot atbilstošo atļauju. Padomju laikos pieeja šādiem ieročiem bijusi ļoti ierobežota, tādēļ mednieki lietoja gludstobru ieročus.
“Tie nebija ļoti precīzi, tādēļ medībās bija vairāk savainoto zvēru. Arī optika ir būtiski uzlabojusies, kas dod medniekam iespēju labāk novērtēt situāciju, pirms tiek izdarīts šāviens. Ne vienmēr dzīvnieks jānogalina.
Meža dzīvniekiem ir ļoti attīstītas maņas, tādēļ viņi precīzi var noteikt, kad raža ir nobriedusi.
Sargājot zemnieku laukus no meža zvēru uzbrukumiem, mednieka uzdevums ir tos aizbiedēt,” skaidroja I.Boķis.
Kā stāsta mednieks, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, meža dzīvnieku skaits nav būtiski mainījies. “Dzīvnieku skaits mainās viļņveidīgi. Pēc neatkarības atjaunošanas bija periods, kad medību ieroči bija brīvāk pieejami, tādēļ aļņu skaits samazinājās. Mūsdienās, dārdzības dēļ mēs nevaram rīkot pietiekamā daudzumā plēsēju medības, tādēļ to skaits šur tur ir palielinājies.
Bijušā Valmieras rajona teritorijā ir ideāli apstākļi savvaļas dzīvniekiem. Vairāk par pusi teritorijas aizņem meži. Dažkārt skarbie dabas apstākļi paretina zvēru skaitu, taču populācija diezgan ātri atjaunojas.
Pērnajā ziemā stirnu skaits krietni samazinājies, jo sevišķi Igaunijas pierobežā, taču mežacūkas, staltbrieži, aļņi un citi zvēri joprojām ir lielā vairumā.”
Pirms apmēram piecpadsmit gadiem Inesis Boķis aizrāvies ar zemledus makšķerēšanu. Ik ziemu viņš regulāri dodas uz Peipusu un Pērnavas līci.
“Grūti pateikt, kas man tagad labāk patīk – medības vai makšķerēšana.
Medībās, un citādi pavadot brīvo laiku, dažkārt nāk prātā domas par darbu un ikdienas problēmām, bet uz ezera nav laika domāt par ko citu. Protams, apstākļi mēdz būt skarbi. Esmu makšķerējis arī vairāk, nekā – 20 grādu salā un stiprā vējā. Tomēr lieki neriskēju. Parasti negadījumi notiek ar pārgalvīgiem cilvēkiem, kas dodas vieni paši bļitkot uz pirmā ledus, nevis ar pieredzējušiem makšķerniekiem. Igaunijas ūdenstilpnēs ir skaidri drošības noteikumi, kas mazina nelaimes gadījumu risku. Arī cenu politika visai draudzīga. Tādēļ daudzi Latvijas makšķernieki turp dodas.”
