Lasīšanas laiks: 5 min
Pagājušajā rudenī ilggadējais Valmieras pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Inesis Boķis tika ievēlēts par 12.Saeimas deputātu. Portāls “Valmieras Ziņas” devās uz Saeimu, lai satiktu bijušo pilsētas mēru un uzzinātu, kā viņš ir iejuties jaunajā amatā.
Inesis Boķis pastāstīja, ka joprojām dzīvo Valmierā un neplāno pārcelties uz Rīgu,
kā to ir izdarījuši vairāki jaunievēlētie deputāti no Latvijas reģioniem. Trīs līdz četras reizes nedēļā kopā ar kolēģi no “Vienotības” frakcijas, deputātu Jāni Upenieku viņi dodas uz Rīgu, lai piedalītos Saeimas komisiju darbā, plenārsēdēs, konferencēs un citos pasākumos.
“Pārmaiņus esam šoferi, jo katram braukt ar savu automašīnu būtu izšķērdīgi. Turklāt vairākas reizes nedēļā mērot tālo ceļu ir visai nogurdinoši,”
skaidroja I.Boķis.
Ikvienam deputātam ir atvēlēta transporta izdevumu un dzīvokļa kompensācija. Tās apmērs atkarīgs no mājvietas attāluma līdz Rīgai. Katrs Valmieras deputāts var iztērēt maksimāli 540 eiro, taču, braucot divatā, izdodas ietaupīt valsts naudu.
Uz jautājumu, vai labāk būt pirmajam pilsētā vai vienam no simts deputātiem Saeimā, Inesis Boķis smejoties teica:
“Tipisks jautājums, ko man bieži prasa.
Pirms es nolēmu kandidēt, man bija lielos vilcienos skaidrs, kāds ir darbs Saeimā. Tas, ko es gaidīju, arī piepildījies. Ar darbu esmu apmierināts. Tas ir jauns līmenis, tādēļ ir interesanti.
Man ir gandarījums, ka varu darboties Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā. Šajos jautājumos jūtos kompetents, jo esmu ar tiem saskāries, strādājot gan virsmežziņa amatā, gan arī pašvaldībā. Darbojos arī Publisko izdevumu un revīzijas komisijā, kurā izskatām Valsts kontroles ziņojumus. Lai gan šajā komisijā ir mazāk likumdošanas darbs, taču var gūt labu priekšstatu par nepilnībām un pārkāpumiem valsts un pašvaldību institūciju darbā. Esmu iesaistījies arī Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Pašvaldību sistēmas pilnveidošanas apakškomisijas darbā.
Daudzi prasa, kādēļ man nav neviena amata komisijās. Man piedāvāja amatu citā komisijā, taču es izvēlējos strādāt tajās, kurās varu sniegt vislielāko labumu. Piemaksa par amatu man nav svarīga.
Informācija par Saeimas deputātu algām ir publiski pieejama. Es saņemu mēnesī 2140 eiro uz papīra“.
Deputāts atzina, ka visos jautājumos neviens nevar būt vienlīdz kompetents, tādēļ darbā lieti noderot deputāta palīga viedoklis un atbalsts. Inesis Boķis, atbilstoši savas komisijas specifikai, par savu palīgu izvēlējies Gunāru Jermaku, kas ir pieredzējis speciālists uzņēmējdarbības jomā. Tāpat palīga pienākumos ietilpst tikšanos organizēšana un citi uzdevumi.
Inesis Boķis atklāja, ka lielākās debates notiek komisijās, kur viņš aktīvi pauž savu viedokli, lai arī tas ne vienmēr saskan ar frakcijas kolēģu uzskatiem.
“Pozīcijas deputāti parasti mazāk uzstājas plenārsēdēs. Katram deputātam var būt atšķirīgs viedoklis kādā jautājumā, taču kopējais viedoklis ir saskaņots frakcijā un koalīcijā, tādēļ iet tukšu runāt, lai tikai atzīmētos, nav vajadzīgs. Gan jau būs vēl iespējas arī man izpausties, jo jaunā Saeima vēl tikai ieskrienas. Pašlaik vēl turpinām darbu pie tiem likumprojektiem, ko sākusi iepriekšējā Saeima,” pastāstīja deputāts.
Inesis Boķis Saeimas plenārsēdē / Foto: “Valmieras Ziņas”
I.Boķis pastāstīja, ka pirmdienās parasti viņš strādā ar dokumentiem, jo arī ierindas deputātam ir jāizlasa visas likumprojektu anotācijas un labojumi, kā arī jāatbild uz vairāk par desmitiem e-pasta vēstulēm, kas ik dienu tiek saņemtas. Taču piektdienas ir atvēlētas tikšanām ar vēlētājiem un pašvaldību vadītājiem visā Vidzemē. Deputāts labprāt dodas arī uz dažādiem uzņēmēju organizētiem pasākumiem, lai izzinātu situāciju biznesa vidē. Tāpat I.Boķis regulāri iegriežas savā bijušajā darba vietā, lai apspriestu situāciju Valmierā un informētu par aktuālajiem likumprojektiem, kas skar pašvaldību intereses.
Deputāts atzina, ka ikviens deputāts cenšas vairāk rūpēties savu pārstāvēto reģionu interesēm.
“Arī es neaizmirstu savu pilsētu, taču Saeimai jāskata jautājumu kopumā, rūpējoties par visas valsts iedzīvotāju interesēm.
Valmiera atsevišķi netiek izdalīta. Tomēr deputātiem ir lielākas iespējas iegūt informāciju, satikties ar valdības pārstāvjiem un labā nozīmē lobēt savu pārstāvēto pilsētu un novadu intereses.”
Bijušais Valmieras mērs, komentējot sabiedrisko apspriešanu par Vidzemes industriālā parka ieceri, pauda: “Mēs visi esam ļoti dažādi. Vienmēr būs tādi cilvēki, kas visam jaunajam pretosies. Ar viņiem man ir nācies diezgan bieži saskarties pašvaldības darbā. Viena daļa ir tā, kas balsta savu pozīciju uz it kā “zaļo” domāšanu. Otra grupa ir tie cilvēki, kuriem mājoklis atrodas tiešā tuvumā jaunajai iecerei, tādēļ viņi nevēlas sašaurināt savu komforta zonu. Taču kopumā šie cilvēki bremzē valsts attīstību. Viņi vēlas visai Latvijai saglabāt rezervāta statusu.
Man kā bijušam mežsaimniekam smieklīgas šķiet runas, ka tikšot iznīcināti 60 hektāri meža, lai gan Latvijā ik gadu atjaunojas desmitiem tūkstošu hektāru mežu platības. Tie ir jauni koki, kas ražo daudz vairāk skābekli, nekā vecais mežs.”
Saeimas deputāts uzskata, ka sava nozīme kampaņā pret Vidzemes industriālo parku ir Beverīnas novadu veidojošo pagastu savstarpējai cīņai. “Tas ir to mazo novadiņu sindroms, kad tiek dalīts – tas ir tavs bijušais pagasts un tas ir mans bijušais pagasts. Tā tie pagasti nesatiek daudzos novados. Tuvākais piemērs ir tepat Alojā un Staicelē. Tieši tādēļ viens no maniem mērķiem Saeimā ir mazināt valsts sadrumstalotību un veicināt pašvaldību apvienošanos.
Manuprāt, ilgtermiņā valsts attīstībai optimālais ir deviņu attīstības centru modelis, kas atbilst iedzīvotāju skaitam un pieejamajiem resursiem. Taču arī Saeimā viedokļi dalās, un diemžēl daudzi nespēj redzēt tālāk par savu sētu.”
