Sestdien, 2.decembrī, ar koncertu „Kā Dieva ausī” bigbends „Valmieras puikas” svinēja 25 gadu jubileju. Koncertā klausītājiem bija iespēja aizmirsties džeza melodiskumā un kopā pakavēties skaistākajās atmiņās par grupas muzikālo ceļojumu, kas aizsākās 1992.gada 11.oktobrī Gunāra Geduševa vadībā, kurš vēl joprojām ar enerģiju, pozitīvismu un mīlestību pret mūziku darbojas tā sastāvā.
Bigbendam „Valmieras puikas” 25 gadu jubileja! Atskatoties uz paveikto, kādas ir sajūtas, skaistākās atmiņas, varbūt kāds spilgts notikums, kas īpaši palicis atmiņā šo 25 gadu laikā?
Kā vienu no spilgtiem momentiem noteikti atceros mūsu pirmo koncertu. Spēlējām Valmieras 5. vidusskolas zālē, šķiet “Ziemas mūzikas festivāla” ietvaros. Toreiz tie koncerti bija daudz un ļoti gari, visi jau šķita saguruši. Mēs uzstājāmies vienā no pēdējiem koncertiem, kas notika vakarpusē. Bērni spēlē, klusināta mūzika… Tad uznācām mēs un, kā sākām gāzt…(smejas), visi pamodās!
Vai bez Jums, kā grupas dibinātāja ir dalībnieki, kuri vēljoprojām spēlē bigbendā no pašiem tā pirmsākumiem?
Jā, mēs kopā esam trīs – es, trombonists Māris Žugs un saksofonists Jānis Jansons. Kopā spēlējam jau no pirmās grupas dibināšanas dienas līdz šim brīdim. Koncerta otrajā daļā arī pavisam netīšām sanāca, ka skaņdarba sākumu, pirmo tēmu spēlēja tikai veterāni, tikai! Mēs trīs pūtēji un vēl bundzinieks Leonards Zavackis un tagadējais Viestura vidusskolas direktors Uldis Jansons.
Cik dalībnieku šobrīd kopumā spēlē bigbendā?
Ui, nemācēšu pateikt, bet aptuveni divdesmit. Koncertos tas atkarīgs no tā, vai visi var izbrīvēt laiku, it īpaši studenti, kuri mācās ārpus Valmieras. Mēs bigbendā esam vairākas paaudzes.
Kādi bija grupas pirmsākumi? Kā radās ideja par tās izveidi?
Taisnību teikt? Mūsdienās, iespējams, to būtu grūtāk saprast. Tie bija padomju laiki, kad mācījos skolā un džezs skaitījās buržuāziska mūzika, neiederējās komunisma garā. Man noteikti neviens tad nebūtu ļāvis tādu bigbendu izveidot, taču tajā pašā laikā mums Rīgā bija brīnišķīgs televīzijas un radio bigbends, arī Ļeņingradā, tagadējā Pēterburgā, bija izcili pasaules līmeņa bigbendi, neskatoties uz to, ka valsts politika to nepieļāva. Bija pat plakāti ar saukli, kas vēstīja: “Cаксофон – это плохо! Cегодня он играет джаз, а завтра Родину продаст.” (“Saksofons – tas ir slikti! Šodien viņš spēlē džezu, bet rīt pārdos Dzimteni.”). Tāpēc saksofonu reti kurš mācījās. Valmierā atceros divus vai trīs saksofonistus, kuri mācījās Mūzikas vidusskolā, bet arī tas viss tā nenopietni bija.
Kāpēc tieši džezs, un kā Jūs raksturotu šo sarežģīto un daudzveidīgo mūzikas stilu?
Es nevaru pateikt, kāpēc man patīk tieši džezs, bet, radio izdzirdot kādu skaņdarbu, es uzreiz spēju saklausīt un atpazīt džezu. Viņš skan pilnībā citādāk. Tas ir dzīvi – dzīva mūzika, dzīvs cilvēks, nav nozīmes dziedi vai spēlē. Džezs ir dzīvs!
Jaunībā esmu pamēģinājis spēlēt cita žanra mūziku. Teikšu godīgi, ja es skolas laikā spēlēju popmūziku un man patika, tad šobrīd man tā ļoti neiet pie sirds. Nevienu radiostaciju, kurā skan popmūzika, neklausos, nespēju klausīties un nevaru pat izskaidrot kāpēc. Iespējams, vecumposms to ietekmē… Noteikti ietekmē!
Vai ir vēl kāds mūzikas žanrs, kurš Jūs īpaši uzrunā?
Klasika! Bet, ja man kāds pirms 40 gadiem to būtu teicis, ka es klausīšos klasisko mūziku, es to noteikti neuztvertu nopietni. Lai gan pretenzijas pret klasisko mūziku man nekad nav bijušas. Skolas laikā pats spēlēju klasiskās mūzikas skaņdarbus, bija jāspēlē un man patika. Mocartu labprāt klausos, arī Bēthovenu un Bahu. Protams ne visus skaņdarbus, taču skaistu klasiku es klausos ar lielāko prieku!
No cik gadu vecuma Jūs uzsākāt mūzikas gaitas un kad Jūs sapratāt, ka vēlaties ar to saistīt savu nākotni?
Sāku es 10 gadu vecumā. Mācījos Valmieras Mūzikas skolā pie pasniedzēja Juliāna Greidāna. Atceros, ja kaut ko nenospēlēju, tad lika pa ausi (smejas). Dzirksteles gar acīm šķīda! Esmu karājies arī aiz ausīm gaisā, ka kājas vien žvingājās, bet es to viņam nepārmetu nevienu brīdi! Varbūt vienīgi, ka neiemācīja visu to, ko vajadzēja iemācīt (smejas). Kad man bija 12 gadi, sāku spēlēt toreizējā Valmieras gaļas kombināta pūtēju orķestrī “Signāls”. Tajā brīdī es sapratu, ka es gribu spēlēt. Tā esmu palicis mūzikā līdz šai dienai.
Jūs bijāt arī “Signālā” vadītājs…
Tas bija sen.
Līdz Bigbenda laikiem?
Patiesībā bigbenda pirmajā sastāvā bija gandrīz visi jaunie puiši, kas tolaik spēlēja
“Signālā”. Mēs toreiz visi bijām vēl jauni puikas. Es pats visus sarunāju un veidoju grupu. 25 gadi! Atskatoties šobrīd, šķiet, tiešām ilgs laiks – tas laikam ir nopietni, jo ”Signālā” es sāku spēlēt, kad man bija 12 gadi, mēnesi vai divus pirms “Signāla” 10 gadu jubilejas koncerta.
Ko Jums nozīmē mūzika, vai ikdienā netrūkst miera un klusuma?
Es varu pastāstīt par to, kāds ir mans lielākais sapnis, (smejas). Pašiem sava māju laukos, kur ir pilnīgs miers, strautiņš čalo, putni dzied, bites vasarā san. Tas man ir sapnis! Atceros kādu sestdienas rītu, kad abi ar sievu strādājām dārzā, apstājos toreiz zem ābeles un palūkojos augšup. Balta, balta, smaržojoša un kā san… Tā skaņa, neaprakstāma – pavasaris! Pulkstenis rādīja aptuveni desmit, blakus mūsu mājai daudzzīvokļu ēkā kāds pamodās un pilnā skaļumā ieslēdza mūziku, un tā no rīta līdz vakaram! Ak! Ārā tāds pavasaris, bet mūzika no loga nepārstāj bļaut līdz vakaram, nesaprotu…
Vai ar bigbendu “Valmieras puikas” arī eksperimentējat, komponējat skaņdarbus?
Nē, lai gan sākumā nedaudz rakstīju instrumentācijas. Uzskatu, ka jebkurš izglītots mūziķis var komponēt, mēs visi varam komponēt, bet jautājums, kam tas ir vajadzīgs un kurš to klausīsies. Tāpat ar instrumentācijām, mēs visi varam tās rakstīt. Tehniski zinu visu, kas ir jādara un kā tas ir jādara, tikai pasaulē ir daudz profesionāļu, kas uz to ir tendēti un kuriem tas arī jādara, nevis man. Atmiņā nāk prātā mūziķis Gunārs Rozenbergs, kurš spēlēja trompeti, komponēja, aranžēja. Viņš burvīgi rakstīja notis. Viņa skaņdarbs “Nakts blūzs”, uz klavierēm spēlējot akordu, skan briesmīgi, nevarēja saprast, kā var ko tādu uzrakstīt, taču kā tas skan, kad visu saliek kopā… (nopūšas). Kaut kas netverams, to nevar tā izstāstīt! Teorijā to nevar iemācīties. Tāpat tajā laikā sabiedrībā pazīstams bija arī tāds komponists Vitālijs Dolgovs, kuru apbrīnoja, jo viņš spēja izveidot neiedomājami sarežģītas un skaistas kompozīcijas. Kad viņam tika jautāts, kā viņš tā spēj rakstīt, viņa atbilde bija: “Es tā dzirdu”. Tas slēpjas kaut kur cilvēkā, to grūti izskaidrot – talants.
Kādi ir nākotnes plāni bigbendam „Valmieras puikas”?
Šobrīd ir ļoti labs līmenis. Gribētos kaut kur kopā aizbraukt, bet tas patiesībā nemaz nav tik vienkārši. Lai gan esam kuplā skaitā, tomēr idejiski bigbendā ir viens cilvēks uz vienu balsi. Mums ir ļoti svarīgi, lai būtu visi, bet tam nobriest ir sarežģīti, jo katrs esam savos ikdienas darbos. Turpināsim spēlēt, un tad jau redzēs, ko dzīve piespēlēs.
Atļaušos precizēt – viens no bigbenda dalībniekiem, kurš spēlē no pirmsākumiem, ir trombonists Māris Žugs!