Lasīšanas laiks: 3 min
“Mīlestība dainās nemaz netiek tā izcelta, jo senos laikos ar mīlestību nepietika, bija jābūt daudzām citām kategorijām, lai veidotu ģimeni. Ne vienmēr mēs varam vilkt tiešas paralēles starp pagātni un tagadni, jo izpratne par attiecībām un ģimeni ir mainījusies. Tajā pašā laikā gan senajos laikos, gan mūsdienās svarīga mīļoto cilvēku fiziska un garīga saskaņa,” portālam “Valmieras Ziņas” pastāstīja Valmieras muzeja Izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja Guna Medne.
Senos laikos cilvēki satikās, saskatījās tirgos un godos, kad vienuviet sanāca jaunieši no tuvākas un tālākas apkārtnes. “Jāņi, Lieldienas…puiši noskatīja sev sievas, meitas noskatīja sev tīkamāko puisi. Protams, dainās parādās arī braukšana precībās, kad zināja, kuram saimniekam ir meitas, un puiši brauca lūkoties. Ļoti bieži vecāki paši nolūkoja saviem bērniem preciniekus, nereti meitām noskatīja bagātākus puišus, lai ģimene izrautos no trūkuma. Arī precības vienmēr bija rudenī, kad visi apcirkņi pilni.”
Ļoti izplatīta senos laikos bija zīlēšana, cilvēki vadījās pēc ticējumiem un nākotnes pareģojumiem.
“Zīlējot, mēs garīgi palaižam kosmosā kaut ko, lai tas sniedz mums to, kas mums nepieciešams. Zīlēšana ir programmas ielikšana, pareģošana. Tātad mūsu senči pareģoja, turklāt arī par mīlestību, par to, kurš tad būs tas precinieks. To darīja saulgriežos, kad tā saucamās laika lūkas bija atvērtas un Zeme no kosmosa saņēma ļoti spēcīgu enerģiju.”
“Nav tik būtiski, vai mēs svinam svētkus pēc senām tradīcijām vai svinam no citām valstīm aizgūtus svētkus. Būtisks ir vēstījums – mīlestība, ģimenes spēks un labas cilvēku savstarpējās attiecības,” uzsvēra Guna Medne. Jau no seniem laikiem sieviete ir ģimenes enerģētiskais spēks, tieši sievietē slēpjas attiecību noturības maģija. To sievietēm ir ieteicams regulāri atcerēties. Tāpat jāatceras, ka sieviete un vīrietis viens otram vienmēr ir pirmajā vietā. Tikai pēc tam ir bērni, vecāki, brāļi un māsas, vecvecāki.
“Ļoti bieži sievietes pēc bērna piedzimšanas nostumj vīrieti otrā vietā, savukārt ir vīrieši, kuriem pirmajā vietā turpina būt māte nevis mīļotā sieviete. Līdz ar to rodas problēmas.”
Senos laikos bija liela nozīme dažādiem augiem, kokiem, piemēram, ozols ietvēra sevī vīrišķo enerģiju, savukārt liepa – sievišķo. Tāpat nozīmīgas bija arī pirtis. Pavasarī, kad ziedēja ievas, bija jāiet ievu pirtī, kas simbolizēja piedošanu, jo piedošana cilvēku savstarpējās attiecībās visos laikos ir bijusi ārkārtīgi svarīga, ar to bija jāsāk. Savukārt ceriņu ziedēšanas laikā gāja ceriņu pirtī, kas simbolizēja mīlestību.
“Mūsdienās līgavām pušķos ir tādi ziedi, kurus mēs Latvijas pļavās nevaram atrast. Taču senie latvieši zināja, ka liela nozīme ir tam, kādus ziedus jālasa līgavām, jo ir ticējums – līgavai savs pušķis, kuru viņai kā uzticības apliecinājumus dāvinājis vīrs, ir jāizkaltē un jāglabā. Un tad, kad sievai ir aizdomas, ka vīrs sper sānsoļus, tad šo pušķi jāizvāra tējā un jādod vīram dzert.”
Guna Medne uzsvēra, ka laiki ir mainījušies, bet vēlmes iegūt kāroto ir saglabājušās. “Arī senos laikos iekāroja to, ko nevar dabūt vai mēģināja pie sevis “noturēt” kāroto cilvēku un tad izmantoja melnās maģijas paņēmienus, tajā skaitā pieburšanu, kas bija liels grēks. To nedrīkst darīt, jo jebkuru domu un vārdu, ko palaižam kosmosā, mēs saņemam atpakaļ,” skaidroja Guna Medne, piebilstot, ka šādu rīcību nereti izraisa bailes. Un bailes ļoti grauj cilvēka auru.
“Mēs drīkstam tikai pareģot, zīlēt. Mēs drīkstam laist kosmosā domas, lai palīdz mums satikt īsto cilvēku, kuru esam pelnījuši un ar kuru mēs spējam garīgi un fiziski būt saskaņā.”
