Lasīšanas laiks: 3 min
Rakstniece Linda Šmite dzīvo Ērgļu novadā un ikdienas gaitās ir skolotāja un divu meitu mamma. Viņa raksta kā pieaugušajiem, tā bērniem, un kopš 2009. gada iznākušas desmit viņas grāmatas.
Lindas Šmites grāmatām raksturīga sava īpatna tēlainība, varētu pat teikt – nosacītība, tomēr tajās autore stāsta par tuvākā un tālākā apkaimē sastaptu cilvēku likteņiem, bieži vien savijot tos nedalāmā vienotībā ar mūsu tautas vēstures gaitām un galveno varoņu dzimtas saknēm, kā arī liekot lietā iztēli un ikdienā neizmantotas apvidus valodas bagātības. Tās ir grāmatas, kas nevis izlasāmas un noliekamas plauktā, bet gan baudāmas ar visu sirdi un dvēseli.
“Rainītis” ir dziļi dvēselisks darbs, kurš vēsta par mūslaiku dzīves visaktuālākajām problēmām. Tas ir stāsts par neparastu astoņgadīgu zēnu Raineru, kura māte devusies peļņā uz Angliju un ar mājiniekiem sazinās arvien retāk, bet tēvs nodibinājis jaunu ģimeni un par dēlu vispār neliekas ne zinis. Rainītis dzīvo kopā ar vecomāti Mimi – skarbu, dzīves likstas pieredzējušu sievieti, kura gan cenšas rūpēties par mazdēlu, taču nesaprot mazā zēna jūtīgo dvēseli un radošo garu.
Mācībās Rainītim klājas grūti, tomēr viņš nebūt nav uzlūkojams par dzīves pabērnu, jo Neredzamais Spēks ir apveltījis zēnu ar īpašu redzējumu un Urdeklis nemitīgi liek radīt – akmenī, domās, uz papīra lapas… Rainīša spēka avots ir dzimtās mājas un – galvenais – zeme ar Piecu Priežu kalniņu, kur mitinās viņa draugi Vāvernieks un Dzen-dzenis. Rainītis jūt akmeņus un prot sarunāties ar kokiem un dzīvniekiem, taču zēna mazajai sirdij nepietiek spēka samierināties ar to, ka Anglijas sala nelaiž vaļā viņa māti Zani, ka jāaizbrauc viņa draugam Valteriņam, ka…
Grāmatas ieskaņā rakstniece uzrunā lasītāju Rainīša vārdā: “Es esmu mazs. Diemžēl mazs.
Dievam bija žēl, ka kļūstu lielāks. Liels. Tāpēc jau mazie sunīši sāpīgi kož, ka Dievs nav gribējis, lai tie izaug par lieliem suņiem.
Esmu Rainītis un nekad neizaugšu liels. Es vienmēr sāpīgi kodīšu. Mimim. Maricai. Zanei. Viņai visstiprāk. Vai viņa jutīs? Uģim, Valteriņam, Vācietim, Zilgastantai, Urgu kaimiņietei. Diezgan daudziem.
Sīpols arī kož. Mimis raud, kad sīpols kož. Mimis slauka acis priekšautā, bet sīpols tikai kož. Mimis tāpat raudās, kad es sākšu kost. Un akmeņi manā istabā raudās. Vienīgi Akmeņnieks neraudās, jo Akmeņniekam es nekodīšu. Viņam nevar iekost. Viņš reizē ir un nav. Viņš ir redzams un neredzams. Vairāk redzams nekā neredzams. Vāverniekam nekodīšu un Dzen-dzenim arī ne. Viņi vairs nav sakožami. Viņi sakoda mani. Viņi koda pirmie.”
Jā, “Rainītis” noteikti kodīs acīs un sirdī, sirdsapziņā arī tev, lasītāj, tomēr tas neatstās tumšas mieles dvēselē, bet gan raisīs pārdomas par to, kas mūsu, mūsu bērnu un mazbērnu dzīvē ir svarīgākais un kā ieaudzināt mazajos cilvēkos dvēseliskumu un radošumu, vienlaikus norūdot viņus skarbajai ikdienas dzīvei.
Pieejama arī e-grāmata.
