Lasīšanas laiks: 4 min
Rakstnieces Lindas Nemieras romāns “Kaķis maisā” ir asprātīgs un spraigs fantāzijas darbs, kurā sastopami vilkači, raganas un šamaņi, kas rosās Rīgā un citviet Latvijā, bet galvenā varone Leonīda Fēliksa ir pavisam parasta, mūsdienīga jauna latviešu sieviete ar vienu izņēmumu – pilnmēness naktīs viņa pārvēršas par kaķi. Un ne jau šādu tādu, bet īstu Burmas šķirnes kaķi, informē Kristīne Ilziņa, apgāda “Zvaigzne ABC” pārstāve.
Iepazīstinot lasītāju ar jauno grāmatu, izdevniecība piedāvā īsu redaktores Bārbalas Simsones sarunu ar autori.
“Kaķis maisā” turpina romānā “Kaķa lāsts” sākto sižetu. Vai jau sākotnēji Tev bija ideja par sēriju?
Rakstot iepriekšējos darbus, saskāros ar to, par ko stāsta daudzi rakstnieki – tu rūpīgi izveido pasauli, ieguldi tur sirdi un dvēseli, iepazīsti un iemīļo varoņus, un tad darbs beidzas. Tas vienmēr ir bijis tā rūgtensaldi – stāsts izstāstīts, jāšķiras no pasaules, kurā esi pavadījusi tik daudz laika. Tāpēc šoreiz izlēmu, ka būs citādi. Ka Leonīda Fēliksa ir tā, ar kuru gribu draudzēties ilgāk un varbūt pat paturēt pavisam. Katram taču vajadzīgs savs mājdraudziņš.
Pagaidām strādāju pie trešā Leo piedzīvojuma, bet kopumā būs pieci. Vismaz pagaidām tā izskatās. Bet tad jau redzēs. Vispār jau kaķiem esot deviņas dzīvības…
Kas lika tev izvēlēties tieši kaķi par dzīvnieku, kurā Fēliksa pārvēršas?
Man ļoti patīk kaķi un ir piederējuši kaķi. Vai drīzāk – es esmu piederējusi tiem. Visi ir bijuši resni, nekaunīgi eksemplāri ar savu viedokli, bāzuši pūkainos degunus it visur. Lai arī kas notiktu – kaķi ir klātesoši. Vienalga, vai santehniķis labo caurules vai es cepu pīrāgus, kaķis zina labāk, prot labāk un ir gatavs dalīties ar zināšanām.
Šo lielisko īpašību dēļ kaķis ir manu romānu galvenais varonis. Jo, nokļūstot tik skarbā kompānijā kā vilkači, kuri visi ir lieli, ļauni un dikti varoši, kaķim ir jāliek lietā citas spējas: izlocīties, izsprukt, pamānīties un galu galā – uztaisīt smukas actiņas. Tie, kas, labu nodomu vadīti, kaut reizi ir mēģinājuši iemānīt kaķim kādu tabletīti (viņa paša labā, protams), zina, par ko ir runa.
Tavi darbi apzīmēti kā “pilsētas fantāzija”, jo darbība tajos notiek viegli atpazīstamās Rīgas, Latvijas vietās. Vai šo vietu aprakstus tu smelies no pašas pieredzes?
Gribēju piešķirt stāstam pēc iespējas vairāk ticamības momenta, autentiskuma, lai lasītājs pats varētu kļūt par stāsta daļu. Var iet Rīgā pa K.Valdemāra ielu un domāt – re, šinī mājā dzīvo kaķace Leonīda Fēliksa, un, lūk, kāds viņai skats pa logu. Un vai tik tas nav viņas “Mini” auto tur uz stūra? Vai arī: var braukt garām bijušajai “Sarkanās Zvaigznes” rūpnīcai un pašam ar savām acīm redzēt vietu, kur pilnmēness naktīs vilkači rīko boksa mačus.
Fēliksa ir tipiska, moderna jauna sieviete. Vai tu balsti šo tēlu kādā konkrētā prototipā? Cik daudz Fēliksā ir no tevis?
Humora izjūta un attieksme pret dzīvi Leo ir tikusi mantojumā no manis. Tomēr viņa nav es, es neesmu viņa, nedz arī kāda cita mana draudzene. Fēliksa ir daudzu manu darba biedreņu un draudzeņu iezīmju apkopojums. Ja kāda atpazīs kaut ko no sevis, tad uzskatiet mani par pieķertu nozieguma vietā. Vai drīzāk – ar ķepu krējuma burkā.
Kādu tu redzi šīs sērijas lasītāju?
Es priecājos par katru lasītāju. Tomēr rakstot cenšos piedomāt, lai tie uzrunātu Leonīdas Fēliksas līdzaudžus – jaunas sievietes un vīriešus, kuri daudz strādā, veido karjeras un tajā pašā laikā neaizmirst baudīt dzīvi. Jo atšķirībā no pūkainajiem draudziņiem – mēs dzīvojam vienreiz.
P.S. Lindas Nemieras grāmatas pieejamas arī e-formātā.
