Lasīšanas laiks: 5 min
Sniegotā 23. novembra dienā sirsnīgā gaisotnē, klātesot meitai Daigai, godināts Valmieras novada Dimanta pāris – Uldis un Inta Vanagi, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste Elīna Upīte.
Uldim un Intai kopā nostaigāti gari kopdzīves gadi. Viņi izbriduši cauri Jāņu nakts zelta rasai, atrodot teiksmaino papardes ziedu. Viens bez otra nevar, ja vajadzēja, pratuši piedot, dalīt prieku un raizes, savām rokām izveidojot stipru ģimeni.
Uldis un Inta ir kara laika bērni – Uldis nāca pasaulē 1944. gada janvārī Kurzemē, Dundagā kā vidējais bērns trīs bērnu ģimenē. Bet Inta, jaunākais bērns piecu bērnu ģimenē, piedzima jūnija beigās Vidzemē, toreizējā Valmieras rajona Jaunburtnieku pagastā (tagad Bērzaines pagasts), kur vēl šodien ir viņas tēva mājas “Priežkalni”.
Skolas gaitas abi uzsāka katrs savā dzimtajā pusē. 1958. gadā Ulda vecāki pārcēlās uz Jaunburtnieku pagasta “Baļļas dzirnavām”, tur viņa tēvs uzsāka darbu dzirnavās, kur apkārtnes iedzīvotāji varēja gan graudus samalt, gan vilnu savērpt. Dzirnavas bija pie upes, no turienes viņam arī visa mūža vaļasprieks – makšķerēšana.
Otrā pagasta malā lauksaimnieka ģimenē, trīs vecāko brāļu un māsas pieskatīta, auga Inta, palīdzēja vecākiem visos lauku darbos, iemācījās zemi kopt un mīlēt, jau toreiz viņa saprata, ka bez sava zemes pleķīša, bez burkānu un diļļu rindām un puķu dobēm pagalmā viņas dzīve nav iespējama.
Viņi satikās Jaunburtnieku pamatskolā, sākot mācīties 6. klasē. Daudziem pāriem ir sava dziesma, kas iet līdzi visu mūžu. Tāda ir arī viņiem – “Silavas valsis”.
Draudzība, kas pārvērtās mīlestībā vienam pret otru, bija neparasti skaista un slēpta no pārējiem klases biedriem, skolotājiem un vecākiem. Pabeidzot 7. klasi, viņi pašķīrās, jo Uldis aizbrauca mācīties uz Cēsīm arodskolā par atslēdznieku, bet Inta devās uz Mazsalacu, kur strādāja tekstilfabrikā un mācījās Mazsalacas vakara vidusskolā. Neskatoties uz attālumu, kas tos šķīra, viņi satikās arvien biežāk, jo mīlestība šķēršļus nepazīst. Kad Uldis pabeidza arodskolu, viņš pārcēlās dzīvot pie Intas Mazsalacā un uzsāka darba gaitas Ziemeļu elektriskajos tīklos (ZET), kas ir viņa pirmā un vienīgā darbavieta.
Kāzas viņi svinēja 1963. gada 23. novembrī, vedēji bija Intas vidējais brālis Imants ar sievu Viju, tagad viņi uz Uldi un Intu noskatās no mākoņa maliņas.
Kāzas bija skaistas un neaizmirstamas, arī pirmais bērniņš jau bija pieteicis sevi, taču dzīve viņus izšķīra uz trim gadiem, jo Uldi iesauca dienestā Padomju Savienības armijā. 1964. gada maijā ģimenē ienāca meitiņa Inga, un viņas abas gaidīja vīru un tēti pārnākam. Daudz palīdzēja Intas mamma un tētis, jo Inta turpināja strādāt, bet meitu pieskatīja vectēvs un vecmāmiņa.
Uldis pārnāca rudenī, kartupeļu rakšanas laikā. Nu jau visi trīs kopā viņi atgriezās Mazsalacā, arī Uldis atsāka savas darba gaitas. 1969. gada Jāņu naktī nāca pasaulē jaunākā meitiņa Daiga. Ģimene bija kopā gan ikdienā, gan izklaidēs, meitas vienmēr tika ņemtas līdzi ekskursijās.
1974. gada pavasarī ģimene pārcēlās dzīvot un strādāt uz Valmieru. Uldis turpināja darbu ZET un Inta iekārtojās darbā Komunālo uzņēmumu kombinātā par dispečeri. Sākumā dzīvoja radu privātmājā, bet pēc četriem gadiem viņiem piešķīra pašiem savu divistabu dzīvokli.
Meitas pabeidza mācības, apprecējās, un 1986. gadā Inta ar Uldi sagaidīja pirmo mazdēliņu Mikusu. Vecmāmiņa mainīja darbu – iekārtojās par sētnieci, lai varētu palīdzēt meitai pieskatīt mazo Mikiņu, kamēr viņa darbā. 1988. gadā piedzima otrs mazdēliņš Mārtiņš, pēc diviem gadiem – Madars un vēl pēc dažiem gadiem – Emīls. Vecmāmiņa ar vectētiņu ļoti mīl visus četrus savus mazdēlus un visus ir palīdzējuši izauklēt un pieskatīt.
Kad mazdēli paaugās, Inta sāka strādāt Vidzemes slimnīcas Dzemdību nodaļā par sanitāri, kur redzēja, kā nāk pasaulē simtiem bērniņu, un palīdzēja jaunajām māmiņām bērniņu pirmajās dzīves dienās. Tur viņa sagaidīja savus pensijas gadus.
Dzīvē bijuši gan ļoti skaisti, gan arī ļoti skumji brīži – arī Uldi un Intu slimības nesaudzēja. Bet pēc grūtībām un šķēršļiem pienāk saules dienas. Par tādām viņu dzīvē kļuva mazmazbērnu – Sandijas, Markusa, Stefānijas, Sofijas un Marka – piedzimšana. Mazulīši ienesa ģimenē daudz prieka un jaunas rūpes, kas liek aizmirst vecumu un slimības, un nav Intai ar Uldi lielākas laimes, kā sagaidīt viņus ciemos savās mājās, klausīties viņu čalošanā un samīļot.
Vienpadsmit gadus Uldis ar Intu saimniekoja savā mājiņā Cēsu novada Liepas pusē, iekopa teritoriju, Inta visapkārt sastādīja neskaitāmas puķes, kokus un krūmus, tur no agra pavasara līdz vēlam rudenim ziedēja, savu mīlestību uz puķēm viņa nodevusi arī vecākajai meitai. Kad spēki sāka mazināties, viņi pārcēlās uz Valmieru pie meitas Daigas, kur dzīvoja savā atsevišķā namiņā, un atkal jau Intai visapkārt bija pašas stādītas puķes.
Taču dzīve ieviesa savas korekcijas. Vecmāmiņas puķes aizceļoja pie meitas Ingas uz Liepas pusi un vectēvs savus makšķerkātus atdāvināja mazdēliem. Tagad viņu mājas ir Dauguļos kopā ar meitu Daigu, kura nesavtīgi un ar visu savu sirds siltumu un mīlestību rūpējas par mammu un tēti.
Un vienmēr ciemos gaidīta ir meita Inga ar vīru Valdi, Juris, mazdēls Mārtiņš ar sievu un mazmazbērniņiem Sofiju un Marku, mazdēli Mikus, Madars un Emīls ar draudzenēm un visvairāk mazmazbērniņi, kurus vecvecāki ir pieskatījuši un lolojuši – Sandija, Markus, Stefānija, kā arī viņu māmiņa Sinda, kurus liktenis pirms četriem gadiem aizveda uz tālo Ziemeļīriju un šobrīd satikšanās vairāk notiek ar interneta starpniecību.
“Mīlestībai ir tūkstoš paveidu, un katram no tiem ir sava gaisma, savas skumjas, savas laimes izjūta un sava smarža. Tāpēc mīlestība jāmācās visu mūžu, jo tā ir pasaules brīnums,” tā Uldis un Inta Vanagi saka par savu ilgo kopdzīvi. No sirds sveicam!
