Lasīšanas laiks: 4 min
No 29.jūnija līdz 3.jūlijam Valmierā notiek gleznošanas plenērs. Tā ir profesionālas mākslas pieejamība reģionos, kuru var ne tikai baudīt, bet arī piedzīvot. Šogad glezniecības plenērs veltīts akvarelim. Portālam “Valmiera Ziņas” bija iespēja vienā no pārtaukumiem aprunāties ar trim plenēra dalībniekiem: Neonillu Medvedevu, Lailu Balodi un Aleksandru Neberekutinu.
Akvarelis un Valmiera
“Akvarelis piestāv Valmierai. Mūsu galvenā iela ir Gauja, tātad – ūdens. Akvarelis ir ūdens krāsa. Tam pamatā ir plūdums,”
stāsta Karlīne Cercina, plenēra organizētāja, mākslas “Galerija Laipa” vadītāja.
“Dievs uzgleznoja Gauju, ar vienu rokas vēzienu radot līkumus. Ūdens rada ūdeni, šī tehnika pilsētai piestāv,”
piebilst Aleksandrs.
Mākslinieki objektus, ko gribētu gleznot, izvēlējās pēc saviem ieskatiem.
“Arī esot vienā vietā, darbi sanāk dažādi. Ar plenēru vēlamies panākt regularitāti Valmieras atainojumā gleznās, jo pilsēta mainās ļoti strauji. Piemēram, Neonilla pirms diviem gadiem gleznoja koka mājiņu aiz veikala “Rimi”, tagad tur paveras pavisam cits skats. Savukārt šobrīd ļoti gleznieciski izskatās baznīca,”
stāsta Karlīne.
Mākslinieki skaidro, ka, lai gan katram ir savas asociācijas par pilsētu, piemēram, Laila te bērnībā bijusi topošo mākslinieku praksē, brālis strādā Valmieras teātrī, tomēr visi ir vienisprātis – par objektu, ko ataino, cenšas iepriekš speciāli nemeklēt informāciju.
“Kur acs kavējas, tas arī jāglezno, vados pēc sajūtām,”
atzīst Aleksandrs.
Neonilla piekrīt, ka interesantāk informāciju par objektu iegūt pēc darba pabeigšanas. Arī Laila stāsta, ka visupirms vadās pēc tā, kas uzrunā vizuāli. Padziļinātas zināšanas liek analizēt objektu, nevis paļauties uz sajūtām.
Akvarelis un mākslinieks
“Gleznot akvareļa tehnikā – tas ir parādīt uz papīra dvēseli. Viss notiek ļoti ātri. Mākslinieks, kurš glezno eļļas tehnikā, ir kā rakstnieks, darbu papildinot, uzlabojot. Savukārt akvarelists ir kā dzejnieks – momenta māksla, neko labot nevar,”
skaidro Aleksandrs.
Arī Karlīne uzsver, ka nepieciešama liela profesionalitāte, lai uzreiz, bez papildināšanas vai labošanas atainotu objektu vai izsapņoto ieceri. Turklāt akvareļa gleznās jūtams vieglums.
“Akvarelis kā pamattēma šogad izvēlēta, lai dažādotu darbus, ar kuriem iemūžināta Valmiera. Tāpat arī spilgtu iespaidu man jau no mazotnes atstājis Jānis Brekte, latviešu gleznotājs-akvarelists. Turklāt šogad 90 gadu jubileju atzīmēs māksliniece Džemma Skulme. Tāpēc “Valmiera, Gauja un akvarelis” šķita piemērots nosaukums šī gada plenēram.”
Aleksandrs piebilst, ka pasaulē šobrīd vērojama akvareļa glezniecības atdzimšana, tāpēc gribas, lai cilvēki arī Latvijā to vairāk iepazīst.
Akvarelis un plenērs
“Plenēra dalībniekiem raksturīgi, ka iedvesmas un izziņas avots ir daba. Tomēr mēs to nekopējam. Domāju, ka arī garastāvoklis neparādās darbā. Ir daudz piemēru par māksliniekiem, kuriem dzīvē bijuši grūti brīži, bet gleznas ir priecīgas un saulainas,”
stāsta Laila. Tam piekrīt arī Neonilla, norādot, ka daži ļoti labi darbi tapuši, kad sāpējusi galva un pašsajūta nebija laba.
“Man ir jāglezno katru dienu. Paliek fiziski slikti, ja vienu dienu neko neuztaisu. Gleznošana ir kā zāles,”
atzīst Aleksandrs.
Jautāti, vai traucē, ja cilvēki vēro darba tapšanu, mākslinieki atbild, ka tas ir dažādi. Ir brīži, kad, piemēram, karstā saulē jāstrādā ātri, jo krāsa žūst, tad nav laika runāties, citā reizē atkal sanāk dzirdēt interesantus stāstus par vietu, kas top gleznā.
“Kad strādājām pie airēšanas trases “Krācītes”, pie mums pienāca tās saimnieks Līgonis Bečers. Par katru koku viņš varēja ko interesantu pastāstīt. Tā ir viena no plenēra priekšrocībām – iespēja iepazīties ar cilvēkiem un uzzināt interesantus stāstus,”
atklāj Laila.
Aleksandrs atcerējās, ka kāda sieviete tik aizrautīgi vērojusi viņa darbu, ka nejauši iesēdusies krāsas bundžā, gaišos svārkus papildinot ar māksliniecisku traipu.
“Ir patīkami, ja cilvēki pozitīvi novērtē to, ko darām, priecājas, ka atainojam viņiem zināmu vietu un ar interesi vēro, kā tā izskatās gleznā,”
stāsta Neonilla.
Vēl kāda plenēra pozitīvā ietekme ir, ka tas neļauj iegrimt rutīnā.
“Katram mums ir savi iemīļotākie objekti, gleznošanas paņēmieni. Bet plenērā tu piespiedies meklēt arī ko citu. Tāpat kā sportistam, māksliniekam ir jātrenējas. Darbam nevajag iedvesmu, vajag strādāt,”
atzīst Laila.
Mākslinieki uzsver, ka izveidojusies laba saikne ar pārējiem dalībniekiem, turklāt ir ļoti svarīgi, ka plenēru rīko savas jomas profesionālis. Klātesošie uzsver, ka labprāt piedalītos arī citus gadus, ieviešot regularitāti Valmieras atainojumā mākslas darbos.
Pirms diviem gadiem Valmieras Kultūras un mākslas fondam atjaunojot mākslas plenēru norisi Valmierā, tika radīti 48 mākslas darbi un dokumentēta Valmieras pilsētvide – pirmo reizi tika gleznots jaunais Valmieras tilts pār Gauju. Valmiera ir augusi – atklāta Valmieras Mūzikas skola, atjaunots Valmieras muzeja komplekss un Sv.Sīmaņa baznīcas tornis, kas pašreiz mirdz bronzas atspulgos, tāpēc atkal mākslinieku radītais kalpos kā vēsturisku notikumu liecība, informē Valmieras pilsētas pašvaldībā.
Valmieru mākslas darbos iedzīvina septiņi Latvijas gleznotāji/akvarelisti: Patricija un Ilona Brektes, Aleksandrs Neberekutins, Neonilla Medvedeva, Laila Balode, Anitra Bērziņa un Baiba Apsīte.
Tapušo darbu izstāde tiks atklāta 7.augustā plkst.20.00 mākslas “Galerijā Laipa”.
Izstāde apmeklētājiem būs apskatāma līdz 9.septembrim.
