Lasīšanas laiks: 3 min
Mūsdienās cilvēki koncentrējas tajās vietās, kur var atrast labi atalgotu darbu un tendences rāda, ka visu Latvijas teritoriju attīstīt vienlīdz blīvi nav iespējams. Tādēļ jādomā par to, kā pārkārtot nodokļu sistēmu tā, lai pašvaldības saņemtu finansējumu no budžeta ne tikai par deklarētajiem, bet arī nodarbinātajiem cilvēkiem, tādējādi motivējot novadus piesaistīt un noturēt uzņēmumus, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) diskusijā Valmierā par administratīvi teritoriālo reformu sacīja LTRK padomes loceklis un uzņēmuma “Valpro” padomes loceklis Ģirts Rungainis.
„Administratīvi-teritoriālā reforma lielā mērā ir naudas sadales jautājums. Līdz šim līdzekļu pārdale gan no pašvaldību izlīdzināšanas fonda, gan no Eiropas fondiem nav bijusi efektīva.
Mums ir sabūvētas attīrīšanas iekārtas, kurām pietrūkst mēslu. Ir izbūvēti celiņi un ierīkots apgaismojums, kur nav un nebūs iedzīvotāju. Tikmēr Rīgā sabrūk ielas, lai gan šī ir galvenā ekonomiskā vienība, kas valstij nopelna naudu.
Var turpināt naudu dalīt kā līdz šim, taču ir jāņem vērā fakts, ka pasaulē ir mainījies ekonomiskais modelis. Ar zirdziņu vairs zemi neapstrādā, to dara ar lieljaudas traktoriem.
Cilvēkiem vairs nav ekonomiskā pamata dzīvot izklaidus. Gadu tūkstošiem cilvēki ir devušies pie darba, nevis darbs pie cilvēkiem. Latvija ir milzīga valsts. Ir skaidrs, ka visā teritorijā nekad neviens nekur nav nodrošinājis vienmērīgu attīstību. Tas nenotiks arī Latvijā.
Rīgas reģionā ir 1,15 miljonu iedzīvotāju. To skaits desmit gadu laikā nav mainījies. Rīgā kopprodukta rādītāji uz viena iedzīvotāju virs vidējā Eiropas Savienībā. Ārpus šī reģiona šis rādītājs ir ap 45% no ES vidējā. Veciem cilvēkiem nav iespēju pārbraukt un ir ciešāka piesaiste savām mājām. Taču viņu bērni un mazbērni aizbrauc uz ārzemēm. Šo procesu nevar apturēt.
Lietuvieši ir izpētījuši, ka 19.gs beigās un 20.gs. sākumā no Lietuvas aizbrauca ap 600 tūkstošiem iedzīvotāju, pārsvarā uz ASV, Kanādu un citām Rietumu valstīm. Pētījumā ir secināts, ka tolaik viņiem nav bijis savas Rīgas jeb spēcīga attīstības centra, kas varētu uzņemt šos cilvēkus, kurus atbrīvoja izmaiņas saimniekošanā laukos. Mēs esam pašlaik līdzīgā situācijā.
Ir skaidrs, ka deklarēšanās sistēma un iedzīvotāju ienākumu nodokļa sadale nav godīga un motivējoša. Tādēļ es ierosinu divas trešdaļas nodokļu apjoma atvēlēt tai pašvaldībai, kur viņš strādā un izmanto tās infrastruktūru, bet vienu trešdaļu tai, kur viņš maksā komunālos maksājumus.
Tāpat ir jāievēro princips – nedzīvot pāri saviem līdzekļiem. Pašvaldībai ir jāsniedz tādu pakalpojumu apjomu, cik var atļauties. Tad iestāsies dabiskais līdzsvars. Nav jāmaksā par atpalicību, turpinot to veicināt. Vietām savā starpā ir jākonkurē. Izlīdzināšanas fonda vietā ir jāveido investīciju izlīdzināšanas fondu, lai mudinātu pašvaldības piesaistīt investorus, kuri ir gatavi ražot produktus ar augstu pievienoto vērtību. Ja pašvaldībai izdodas piesaistīt tādu investoru, kas iegulda, piemēram, miljonu eiro, tad no investīciju izlīdzināšanas fonda tiek piešķirts vēl viens miljons.
Tādējādi mēs varētu panākt, ka darbinieki Latvijā saņems labas algas. Kā liecina Igaunijas piemērs, vidējā alga 1300 eiro ir robeža, kad emigrācija apstājas. Mēs pagaidām atpaliekam par 300 eiro no šīs robežas.
Taču nevajag iedomāties, ka tas ir iespējams visā Latvijas teritorijā.
Vietām ir jākonkurē par izdzīvošanu, jo cilvēku mums pietrūkst.
Vērtība 21.gadsimta ekonomikā rodas, cilvēkiem esot blīvi kopā. Nav iespējams radīt augstas pievienotās vērtības produktus, esot izklaidus. Tas nedarbojas. Igauņi jau to mēģināja. Viņi centās radīt apstākļus, lai saglabātu apdzīvotas vietas, bet jaunieši tāpat negrib tur dzīvot. Mazās apdzīvotās vietā trūkst partneru, vai arī visi redz, ar ko tu tiecies un kādas attiecības veido. Tādēļ jaunieši tiecas uz lielāku pilsētu. Līdzīga situācija ir bagātajā Zviedrijā. Arī tur cilvēki no mazajām pilsētām un ciemiem, kur ir superaugsti ienākumi un supersakārtota infrastruktūra, tāpat pārvācas uz Stokholmu un Gēteborgu. To nevar apturēt. Urbanizācijas procesi turpināsies.
Nauda tiek pelnīta koncentrēti. Vai nu mēs kļūsim turīgi koncentrēti, vai būsim izklaidus trūcīgi. Jautājums ir, cik mums ir vajadzīgs laiks un cik piegājieni, lai to saprastu,„
noslēgumā secināja Ģirts Rungainis.
Lieliska ideja! Ja nespēj uzturēt visu organismu (valsts teritoriju), rokas, kājas, sirdi, aknas un pārējo var atslēgt, barosim tikai galvu! Un vislabāk mākslīgi – pa trubiņām, ar importa labumiem.
Principā gandrīz viss ir pareizi, izņemot 1000 € alga. Neticu, ka cienījamais Valpro loceklis nekad nav ieskatījies savas firmas algu sarakstā?!
Protams, ka visa sākums ir Latvijas brīvvalsts lielā zemes reforma, kad latvju bezzemnieki iepirka zemes tālu no muižām, dziļos mežos un vientuļu purvu tuvumā. Bet tad vēl bija gandrīz vai naturālā saimniecība un auzu motori. Šodien tā vairs nav, bet tantiņas ar savām kaziņām turpina tur (iz)dzīvot, atšķirtas no civilizācijas, elementārām ērtībām un lamājot visu uz pasaules. Un viņām ir taisnība, jo vietējā vara neko nedara, tā nav arī spējīga ko darīt, lai stāvokli uzlabotu. Protams, vienīgais ceļš ir uz koncentrāciju, taču cilvēciski būtu, ja vēl būtu viens starpposms- šiem veciem (arī jauniem) pagasta centrā izveidots rindu māju ciematiņš. Ja pagasts šai vajadzībai paredzētu savu zemi, uzceltu šīs mājas, tās iznomātu, tad varētu cerēt, ka šie ļaudis saņemtos pamest savas tālās kādreizējās jaunsaimnieku būdiņas. Zināmu kompensāciju pagasts iegūtu no ļaužu atstātajiem īpašumiem.
Bet mēs bruģējam celiņus, būvējam strūklakas, skeitparkus, grandiozas sporta būves u.t.t. Arī tās ir vajadzīgas, tikai secībai jābūt citādai- vispirms jumtu virs galvas, infrastruktūru, izglītību, veselības aprūpi un tikai tad izpriecas.