Lasīšanas laiks: 4 min
Nesen Vidzemes Augstskolā uzņēmām Latvijas meža un kokrūpniecības nozares ekspertus un varu teikt, ka man tas bija dubults gandarījums. Ne tikai par to, ka augstskolā ieradušies, tā teikt, smalki viesi, bet arī patiesa interese – pats esmu mežu īpašnieks un zinu, cik liela nozīme ir ne tikai mežu resursam, bet arī tam, cik pareizi un mērķtiecīgi šo resursu izmanto. Bez pārspīlēšanas varu teikt, ka neredzu Latvijā otru tik perspektīvu nozari, kurā organiski iekļautos visi tie priekšnosacījumi, kurus apvienojot lietojam sarežģīto jaunvārdu “ilgtspēja”.
Protams, ka mūsu ilgtspējīgā mežsaimniecība un ar to saistīto nozaru attīšana vien neglābs Latvijas ekonomiku, taču nenovērtēsim nozares potenciālu par zemu.
Turklāt ļoti būtisks aspekts – nozares attīstība dod spēku reģioniem. Un vai tas jau sen nav mūsu mērķis – attīstīt ne tikai Rīgu, bet arī reģionus? Šeit, Valmierā, to izjūtam īpaši. Turklāt pie šīm atziņām nonācu ne tikai es, bet arī citi kompetenti ekonomikas un uzņēmējdarbības eksperti diskusijā Vidzemes Augstskolā, kad pie viena galda sēdās gan Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss, Valmieras mērs Jānis Baiks, “Swedbank” galvenais ekonomists Latvijā Mārtiņš Kazāks un Latvijas Koka būvniecības klastera izpilddirektors Gatis Zamurs, gan citi profesionāļi, kas analizēja meža nozares lomu kopējā tautsaimniecības un arī Valmieras attīstībā.
Savā ziņā ir sanācis tā, kapēdējā pusgadsimta laikā meža teritorijas visu laiku ir palielinājušās – arī Vidzemē. Statistikas dati uzskatāmi apliecina, ka pašlaik jau pat vairāk nekā puse no Vidzemes teritorijas ir meži. Protams, ka varam žēloties, ka ir samazinājusies lauksaimnieciskā ražošana, taču ir parādījusies laba un perspektīva alternatīva, kuras potenciāls ir jāizmanto.
Arī es kā meža īpašnieks redzu, cik svarīga ir pareiza mežu uzturēšana.
Mēs nereti dzirdam dažādus viedokļus par to, ka Latvijā meži tiekot masveidā izcirsti, koku Latvijai drīz vien nepietiks, kā arī citas “spārnotas” frāzes. Taču realitāte ir pavisam cita – koksnes krāja pieaug, un meži ir jācērt, jākopj un jāattīra, lai to vietā varētu augt jauni, veseli un stipri koki.
Arī koka mūžs nav bezgalīgs – ja koki ir sasnieguši attiecīgu vecumu, to ekonomiskās izmantošanas potenciāls ir visaugstākais, jo vēlāk tiem ne vien krītas vērtība, bet arī veidojas trupe. Tie var nokalst vai arī viegli nolūzt vējā. Tiem, kas iestājas pret noteiktu vecumu sasniegušu mežu nociršanu, būtu jāprotestē arī pret labības pļaušanu.
Runājot par veiksmīgu koku izmantošanu, gribētu piekrist mūsu augstskolas lektora Valda Zaķa viedajai vīzijai par apjomīgāku koksnes realizēšanu būvniecībā.
Neslēpsim – koksne ir ne tikai Latvijas nākotne, bet visas pasaules nākotne. Arī dažādi energoefektivitātes pētījumi rāda, ka ēkas vairāk celt varētu tieši no koka.
Piemēram, enerģijas patēriņš koka būvmateriālu izgatavošanā ir par 50% mazāks nekā cementa un par 80% mazāks nekā ķieģeļu ražošanā, turklāt koka izmantošana būtiski samazina arī vidē nonākušo kaitīgo vielu daudzumu un vispārējo piesārņojumu.
Aizstājot citus celtniecības materiālus ar koku, viens kubikmetrs koksnes vidēji par 0,8 tonnām samazina CO2 emisiju atmosfērā.
Taču koka kā būvniecības materiāla priekšrocības ar to vēl nebeidzas – dzīvošana koka mājā palīdzēs gan uzlabot veselību, gan ietaupīt līdzekļus, kaut vai ņemot vērā tā spējas regulēt mikroklimatu – ekstra, kas diemžēl iet secen to daudzdzīvokļu māju iemītniekiem, kurās ierīkota centrālapkure un gaiss ir pārāk sauss, tādēļ nākas iegādāties speciālus gaisa mitrinātājus. Turklāt Latvijā ir plašs kokrūpniecības uzņēmumu klāsts, kas par draudzīgām cenām piedāvā būvēt Eiropas līmeņa koka mājas, izmantojot jaunākos tehnoloģiskos risinājumus un inovatīvu dizainu.
Mežu nozarē ļoti labi sadzīvo un savstarpēji attīstās dažādu izmēru uzņēmumi un uzņēmēji – Valmiera tam ir labs piemērs.
Tas attiecas gan uz mežu īpašniekiem, gan uzņēmumiem – joprojām eksistē mazi “gaterīši”, kas kaut ko dara laukos un strādā vietējiem klientiem, taču tāpat mums ir lieli inovatīvi uzņēmumi, kas veiksmīgi konkurē Eiropas un pasaules mērogā, ieņemot vadošo lomu starptautiskajā tirgū.
Protams, attiecībā uz mežu izmantošanu intereses atšķiras mums visiem atkarībā no tā, no kādas perspektīvas uz to paraugāmies – viens ir tas, kas nepieciešams mūsu meža iemītniekiem – dzīvniekiem un putniem, savukārt otrs – kā cilvēki, kopiena un valsts vēlas apsaimniekot un ilgtermiņā attīstīt mežus.
Galvenais uz to visu spēt paraudzīties ar plašāku skatījumu un censties darīt tā, lai veids, kā meži tiek apsaimniekoti, būtu vienlīdz vērtīgs visām iesaistītajām pusēm – ne tikai dzīvniekiem un rezervātiem, bet arī mūsu valstij kopumā.
