Lasīšanas laiks: 4 min
Ir varen jauki, ja ir sava lauku māja. Pilsētniekam lauku māja ir kā malks svaiga ūdens, kā plāksteris ikdienas stresam un terapija pret ikdienas rutīnu. Piektdienas vakarā jaunizceptajam pāķim vēl galva dun pilsētas ritmā, bet jau sestdienas vidū prāts sāk skaidroties. Skujot mauriņu, neveikli skaldot malku vai rakņājoties panīkušo puķu dobē, cilvēks kļūst tuvāks dabai mātei un izgaršo saikni ar zemi. Uzvilcis jaunos gumijniekus, pilsētnieks lepni apstaigā īpašumu, bīda labiekārtošanas darbu plānus un sirdīgi izrēķinās ar aklajiem dunduriem. Kamēr sieva šķiro lielveikalā iepirktās veselīgās pārtikas krājumus, bet bērni izrotā drēbes ar zāles un dubļu pleķiem, vecis nevainojami baltos darba cimdos revidē šķūnītī apslēptos dārgumus – spaiņus, lāpstas un grābekļus.
Ar cirvja pietu veikli atkorķējis Valmiermuižas alu, pilsētnieks lēnām pārtop par laucinieku. Vismaz uz brīdi, vismaz uz nedēļas nogali vai atvaļinājuma tiesu. Mazie nejaukie gliemeži pašu audzētos salātos, sašķiebies ķemertiņš vai nātru jaunaudzes aiz klēts ir tikai izaicinājums biznesā rūdītam pilsētniekam.
Īstenībā vis nav nemaz tik prozaiski un romantiski. Pierunāt sievu doties uz laukiem nemaz nebija viegli. Alternatīvās iespējas bija gana kārdinošas: vērienīga iepirkšanās “Domina” centrā, draudzenes vārda dienas svinības, laiska nekā nedarīšana vai Laimas Vaikules koncerts Jūrmalā. Bērni labprāt nedaudz pasērfotu Internetā, pablenztu multenes un notiesātu saldējumu zoodārzā. Tikai glaimi, neizpildāmi solījumi, draudi un šantāža spēj ģimeni piespiest piektdienas vakarā piekrāmēt līzingā vēl neizmaksātās mašīnas bagāžnieku ar nedēļas nogalei laukos absolūti nepieciešamajām lietām. Stunda sastrēgumos uz Brīvības ielas ģimenes vienotību neveicina.
Statoilā, piedodiet, Circle K, sagaida ar dažāda kalibra jefiņiem, kuri pusstundu nevar izvēlēties desiņai piemērotu mērci. Bērni notašķījušies ar kečupu, bet paēduši, sieva laimīgi izstāvējusi rindu uz tualeti, un vecis pielējis auto līdz lūpai. Visi puslīdz laimīgi, vai vismaz izliekas par tādiem esam. Labi, ka nav jāgriežas atpakaļ, kad aizmirsts mobilā telefona lādētājs, maciņš vai jaunais ķīniešu spinings zivju biedēšanai.
Lauku mājas jau nesagaida tikai ar patīkamiem pārsteigumiem. Te zāle izaugusi līdz padusēm, te irsis iemājojis verandā, te žurka saimniekojusi pieliekamajā. Piektdiena var būt arī sliktās krāsns diena, kad dūmi spītīgi rāpjas atpakaļ istabā. Varbūt krējuma toverītis iepirkumu maisiņā ir pakļuvis zem melones, vīna pudeles vai šprotu bundžas. Varbūt kāds aizmirsis nopirkt maizi, pretodu līdzekli vai aktīvo ogli vēdera izejas stabilizācijai. Varbūt liela daļa mašīnā sakratītās un uzkarsētās Coca-colas ir izkāpusi uz virtuves galda. Varbūt kāds pagājušo reizi ir aizmirsis zupu katliņā, atstājis šašlika porciju uz kamīna vai cukuru nolicis skudru pārvietošanās ceļā. Nav zvanīts, ka zāles pļāvējs iedarbosies ar pirmo rāvienu. Nevar garantēt, ka gāzes balons nav tukšs. Nav zināms, kur palicis kaplis, tualetes papīrs vai korķu viļķis. Ļoti iespējams, ka pasta kastītē būs mīļotās pašvaldības brīdinājums par nekustamā īpašuma nodokļa nomaksu. Kāda garantija, ka tualetes kapacitāte nav beigusies, un tikai ar lāpstu un spaini var likvidēt gadiem veidoto piramīdu? Kurš var pateikt, kas tā par ābeli vai bumbieri, kuru stādījām 2001.gadā? Kas tas par kaķi, kas dzīvo mūsu klētiņā? Kāpēc bērnu krāmētais malkas strēķītis otrā dienā ir sagāzies?
Labi, ka ir Valmiermuižas alus, pāris skābi vīni un silts šnabītis uz verandas galda, citādi varētu noķert kreņķi! Labi, ka bērni ķer 4G pārklājumu un nemaisās pa kājām. Labi, ka sieva ir nopirkusi mednieku desiņas, kuras var grauzt pie alus, vīna un ….
Nuja, nekā vairs jau nav. Labi, ka nav motorzāģa eļļas, citādi būtu jāzāģē. Labi, ka līst lietus un nav jāpļauj. Labi, ka pagājušo reizi nopļāvu tās nezināmās puķes, kuras vairs nevienam nav jāravē. Labi, ka ir vienreiz, nu labi, trīsreiz lietojamie trauki, kurus praktiski var nemazgāt. Labi, ka sieva guļ uz segas dārza vidū kā veca plauša un nemāca mani dzīvot! Labi, ka rītā viņas apdegušo muguru varēšu smērēt ar kefīru.
Stāvu pie upes un priecājos, kā mans super vizulis šūpojas otrā krasta ievas zaros. Iedzeru no blašķītes un uzkožu zivju iebarojamās maizes kumosu. Labi. Labi, ka mums ir lauku māja un iespēja iztīrīt galvu. Pirmdien darbā būšu mazliet paģirains, neizgulējies, odu sakosts un noguris. Tāda ir tā latvieša laime.
