Lai gan pagājis jau vairāk nekā mēnesis, kopš Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas kolektīvs ir atgriezies mājās – savā skolas ēkā, oficiālā skolas atklāšana notika tikai vakar, 16.maijā. Tā sākās ar skolas vecākā, godājamākā un slavenākā skolotāja Elmāra Gulbja sveikšanu, kurš atzina, ka skola ir distance, tāds visai garš gabals, bet viņam tas jau ir vesels maratons.
Pēc skolēnu priekšnesumiem – fragmentiem no Imanta Ziedoņa „Krāsainajām pasakām”, izrādes „Lilioms” un deju uzveduma „Tobāgo” – sekoja skolas direktores Agitas Zariņas daudzie paldies vārdi visiem, kas piedalījās, morāli un finansiāli atbalstīja, izturēja un palīdzēja grūtajā skolas renovācijas laikā, kad mācību darbs tika realizēts septiņās dažādās Valmieras vietās. Šī gada laikā vislielākā izturība bija vajadzīga skolotājiem. Migrējot no vienas skolas uz otru, tika nopirktas un nodeldētas gan jaunas mugursomas, gan apavi, vīriem tika atņemtas mašīnas vai arī viņi paši noalgoti kā šoferi, no ceļu policistiem tika saņemtas arī soda kvītis, reizēm aiziets uz nepareizo skolu…
Kā savā runā teica Agita Zariņa, projekti nāk un iet, bet cilvēki paliek. Visiem projektiem ir sākums, bet reiz pienāk arī beigas. Latviešiem ir teiciens – lai iepazītu viens otru, ir kopā jāapēd puds sāls. Būdama ne tikai direktore, bet arī latviešu valodas un literatūras skolotāja, Agita Zariņa savā runā bija romantiskāka, ievijot Imanta Ziedoņa rindas: Ir tūkstoš pirmā mana zilā nakts, un kopā notriekts desmit pāru kedu.
Pirmie pateicību saņēma direktores vietnieki Arta Pūgule-Ignate un Andris Līcītis. Kā atzina direktore, pateicoties viņiem, tika ietaupītas nervu un miega zāles…
Milzīgs paldies visai Valmieras pilsētas domei, īpaši domes priekšsēdētājam Jānim Baikam un izpilddirektorei Evijai Voitkānei, kas bija kā visu situāciju “ugunsdzēsējs”, tāpat paldies arī visiem domes deputātiem, projektētājam Uģim, dizainerēm Zanei un Janai, uzņēmumam „Renesanse”, „Rubate”, “LatVat” “Certes”, būvuzraugam Aleksandram, koka mēbeļu meistaram Andrim un ergonomisko mēbeļu sagādātājam Didzim, dēlam Nikam par gaismas un skaņas aprīkojumu nākotnē… Tāpat pateicība ēdināšanas firmai “Kantīne”, kafejnīcai “Jauna Saule”, Kocēnu Izglītības pārvaldei, skolas absolventei un Saeimas deputātei Evijai Papulei, vecākiem un visiem klusajiem atbalstītājiem.
Tālāk paldies vārdus saņēma Valmieras Pārgaujas sākumskolas, Vidzemes Augstskolas, Valmieras sākumskolas, 2. vidusskolas, 5.vidusskolas un Valmieras Kultūras centra kolektīvs, kuri viesmīlīgi savās telpās uzņēma pārgaujiešus. Jāteic, ka VPĢ skolēniem informātika joprojām notiek 5.vidusskolā.
Atceroties regulārās piektdienas sarunas, kad pie galda sēdās visas iesaistītās puses, direktore ar smaidu atzina, ka viņas matu krāsa ļāva daudzus tehniskus jautājumus un terminus nesaprast, bet labi, ka savas jomas labi pārzināja attiecīgie firmu vadītāji. Domes priekšsēdētājs Jānis Baiks atceras, ka sākumā prasības un summas bijušas visai pieticīgas, bet vēlāk nākušas virsū kā sniega lavīna… Šī projekta laikā apgūtas daudzas prasmes, kas nepieciešamas 21.gadsimtā (piektdaļu gadsimta jau esam nodzīvojuši!): kompleksi risināt problēmas, domāt mūsdienīgi padomju laika celtnē, radoši reaģēt nestandarta situācijās utt. Tāpat ļoti svarīgas bijušas arī komunikācijas prasmes dažādos līmeņos un situācijās, formās un skaļumā.
Skolas pirmais nodošanas termiņš bija uz Latvija simtgadi – 18.novembri, tad bija sapnis jaunajās telpās nosvinēt Ziemassvētkus, bet reāli skolēni, skolotāji un tehniskais personāls skolā atgriezās pēc gada prombūtnes – aprīļa sākumā. Gaidot jaunās telpas, visiem labvēļiem tika sarūpētas arī dāvanas, kas, termiņiem mainoties, mainīja arī savu izskatu un saturu: uz valsts svētkiem domātie stikla tauki ar svecēm pārtapa traukos ar spožām Ziemassvētku bumbiņām, bet tagad stikla traukos zaļus un veselīgus lokus dzen iestādītie sīpoli…
Pēc oficiālajām runām un dāvanu saņemšanas vietējie kaķi (viņi nesot svētību un veiksmi) ciemiņiem izdalīja orientēšanās kartes un arī pārbaudes jautājumus, un tad projektētāji, būvnieki, pensionētie skolotāji, vecāki un citi viesi devās apskatīt jau iekārtotās un daļēji apdzīvotās skolas telpas, kā arī ļauties brīvākām sarunām pie svētku galda.
Vēl trūkst datoru, nav skaņas un gaismas iekārtu, nav aizkaru un žalūziju, bet galvenais – visi ir mājās! Tiesa gan, 12. un daudziem 9.klašu audzēkņiem drīz atkal būs jāceļas spārnos un jādodas tālāk, jo jau šodien skolā skanēja Pēdējais zvans un notika pēdējās mācību stundas.
