Dzejniekam Mārim Čaklajam ir rindas: „Cik mēs viens par otru zinām? Maz, pavisam maz…” Liekas, ka to pašu varam teikt arī par sevi, saviem senčiem un vēsturi. Lai aizpildītu šo robu, programmā „Latvijas filmas Latvijas simtgadei” tapusi populārzinātniska dokumentālā filma „Baltu ciltis” ar plašāku apakšvirsrakstu – Noklusētās hronikas par Eiropas pēdējiem pagāniem. No programmas filmām tā vēsta par vissenākajiem laikiem – 13.gadsimta sākumu. Kā teicis viens no filmas režisoriem Lauris Ābele, asinis, kas plūst mūsu dzīslās, nāk no pagātnes. Apzināties savu vēsturi – tā ir tautas atmiņa.
No programmas 16 filmām pašlaik ir noiets pusceļš – „Baltu ciltis” ir astotā filma, kas redzama Latvijas kinoteātros un arī Valmieras kinoteātrī „Gaisma”. Par filmu jāpateicas trim brāļiem Ābelēm, jo galvenie vaininieki ir tieši viņi – režisori Raitis un Lauris un operators Mārcis.
Trešdien, 23.maijā, pēc filmas noskatīšanās ar skatītājiem tikās režisors Lauris Ābele, kā arī aktrise un filmas kostīmu māksliniece Marta Grase.
Janvārī Latvijas kinoteātros interesenti varēja noskatīties Aigara Graubas spēlfilmu “Nameja gredzens”, kas arī ir par 13.gadsimtu, taču tā bija filma-leģenda ar dinamiskām un asiņainām kauju ainām, savukārt “Baltu ciltis” ir kā izzinoša vēstures stunda, kuras tapšanā piedalījušies vēsturnieki, arheologi, baltu mitoloģijas speciālisti, eksperti un konsultanti ne tikai no Latvijas, bet arī Lietuvas, Igaunijas, Polijas. Filmā ir gan vēsturiskas rekonstrukcijas, gan datoranimācija un 3D grafika, skan komponista Kaspara Bārbala mūzika, var skatīt baltu autentiskos tērpus un apavus. Filmas zinātniskos tekstus ierunājuši Jaunā Rīgas teātra aktieri Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš, taču tas nav “pliks” stāstījums par senajām baltu ciltīm.
Filmas sākumā minēts 1199.gada 5.oktobris, kad Romas pāvests izdod rīkojumu Livonijas neticīgos barbarus pievērst katoļticībai. Dāņu tirgotājs un spiegs Larss saņem norādījumus: Lars, ir pienācis laiks pagānus pievērst kristietībai! Tu būsi mūsu acis un ausis. Kad atgriezīsies, atstāstīsi mums visu līdz pēdējam sīkumam.
Un tā filmas galvenais varonis Larss (Nacionālā teātra aktieris Kaspars Aniņš) dodas ceļā. Lai izsekotu viņa gaitām, ik pa laikam tiek rādītas arī vēsturiskās kartes ar senajiem nosaukumiem – Truso, Kernave, Selonia, Curonia, Samogitia… Larss iepazīst prūšu, kuršu, latgaļu, sēļu, jātvingu, galindu un žemaišu tautas, viņu dzīvesveidu, tradīcijas, rituālus. Baltu pagānu dievi, saulgriežu rituāli, upurēšana, nežēlīgie sirojumi, animisms kristietim Larsam visbiežāk ir nesaprotami, taču filmas beigās tiek uzdots retorisks jautājums – vai daudzie pagānu dievi nav daļa no lielā Dieva? Larss redz un piedzīvo gan smagus ievainojumus, gan flebotomiju (asins nolaišanu), karus un pārdošanu verdzībā, viņš iemācās izdzīvot dabā, apgūst kalēja prasmes, bet filmas beigās ap 1235.gadu…
Visu filmas laiku vēsturiskas ainas mijas ar skaistiem dabas skatiem dažādos gadalaikos. Vasaras saulgriežos Larsu pārsteidz netiklie baltu uguns un ūdens rituāli, ziemā redzamas skaistas Žemaitijas purvu ainas, ik pa laikam parādās meža dzīvnieki. Kara putekļi un rudens miglas caurvij dūdu skaņas. Skatītāji iepazīst senlatviešu ēdienus, uzzina par svarīgākajām tirdzniecības precēm, saprot, kāpēc senajos laikos baltu vidējais dzīves ilgums bija tikai 25-30 gadi…
Režisors Lauris Ābele atzinās, ka filmas tapšanās laikā iepazinis daudz foršu cilvēku, kas neatteica palīdzēt un idejas vārdā bija gatavi gan salt, gan mirkt lietū. Filmā neredz daudz pazīstamu aktieru, bet kopumā piedalījušies ap 500 cilvēku – gan brīvprātīgie, gan vēstures rekonstruktoru klubu dalībnieki. Filma uzņemta sadarbībā ar Polijas, Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, dažreiz filmēšana notikusi kaimiņu zemēs, bet pārsvarā atrastas vietas tepat Latvijā – Saules kauja notikusi Ādažu poligonā, izmantota Āraišu ezerpils, Siguldas pilsdrupas, Kazu grava un citas vietas.
