Lasīšanas laiks: 4 min
Es gribu būt Lāčplēsis cīņā ar dzīvi,
Kam nesīkstošs spēks un cīņas spars.
Lai trauktos uz priekšu, uz sauli un brīvi
Kā mūžīgais Dēmons, kā nemiera gars.
Es gribu būt milzis, kam spēki briest,
Lai varētu pasauli apkārt griezt.
To varmāku pasauli gribu es lauzt
Un drupās savu karogu spraust!
(Raimonds Muzikants)
Ar tēlnieku, rūjienieti Raimondu Muzikantu esmu pazīstama no pašiem Rūjienas Izstāžu zāles iesākumiem. Kopīgi rīkotas izstādes, kopīgi pētīti raduraksti un kopīgi sapņoti nākotnes sapņi. Būt viņa sabiedrībā bija ļoti viegli. Raimonds neaizrāvās ar runāšanu. Vairāk par vārdiem runāja viņa acis. Dzīves pāri nodarījumus un dvēseles sāpes viņš atstājis dzejā un savos mākslas darbos, tāpēc acīs nebija naida. Bija tikai labestība un mīļums pret savu ģimeni, pret dzimto vietu un pret visu pasauli. Ja viņš būtu Lāčplēsis…, tad gan viņš šo pasauli pārveidotu. Raimonda pasaulē valdītu tikai mīlestība un prieks. Šogad svinam viņa 100, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Rūjienas izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa.
Raimonds Muzikants dzimis 1924. gada 29. aprīlī toreizējā Valmieras apriņķa Ternejas pagasta “Libertkalējos” kalēja ģimenē. 1940. gadā pabeidzis Ķoņu pamatskolu iestājās Valkas arodskolā, no kuras tika iesaukts Latviešu leģionā un cīnījās Volhovas purvā.
Nakts kad satumst piķa melna,
Sila priedes drūmi šalc,
Tad uz rasas valgiem pēļiem
Dziļi mežā miegs ir salds.
Ko gan nesīs jaunā diena,
Varbūt nāve pārsteigs mūs –
Purvā trūdēs mūsu kauli…
(R. Muzikants)
Drīz pēc bīstamas traumas viņš devās uz Vāciju un apguva militāras zināšanas Kara flotē Meklenburgas apgabalā, Vārenmīricā. Pēc laika Raimonds atkal atgriezās Latvijā un Latviešu leģiona 19. divīzijas sastāvā piedalījās aktīvās cīņās pret sarkanajiem okupantiem Kurzemes katlā. Pēc Vācijas kapitulācijas viņš tika arestēts pie Sabiles un kopā ar citiem latviešu leģionāriem izsūtīts uz Vorkutu Tālajos Ziemeļos.
Pēc pārciestā izsūtījuma un citām represijām Raimonds Muzikants nejutās garīgi salauzts un vēlējās piepildīt savu bērnu dienu sapni kļūt par tēlnieku. 1951. gadā viņš iestājās Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, pēc kuras pabeigšanas veidotā skulpturālā strūklaka vēl aizvien grezno Jūrmalas parku Liepājā.
1963. gadā R. Muzikants absolvē Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu. Ar atzīmi teicami novērtē viņa diplomdarbu “Celmlauzis” –
vairāk nekā trīs metrus augstu skulptūru, kas veltīta latviešu nacionālās mākslas pamatlicējam Ādamam Alksnim.
Diemžēl diplomdarbs netika izkalts granītā, jo okupācijas varas iestādes atteicās šim nolūkam piešķirt nepieciešamos finansiālos līdzekļus, taču ne tikai tāpēc, ka skulptūra veltīta pirmajam latviešu nacionālās mākslas celmlauzim, bet arī tāpēc, ka tēlnieks to ir uzdrošinājies veidot kā nācijas spēku, kurš spēj uzveikt jebkuras grūtības. Šobrīd Celmlauža ģipša atlējums pilnā augumā ir apskatāms Ādama Alkšņa darbnīcā Rūjienā.
Raimonda Muzikanta darbos ir saskatāms liels mākslinieka talants, tāpēc viņam nereti ir bijis jāsaskaras ar skaudību pat no studiju gadu pasniedzēju puses. Tēlniekam piemita spēcīga formas, plastikas un skaistuma izjūta, kas apvienota ar smalku tēla garīgās pasaules atainojumu. Skulptūrās un portretos meistars panācis ne tikai apbrīnojamu līdzību, bet arī jutīgi atklājis cilvēka raksturu, radot pārliecinošus, psiholoģiski precīzus tēlus. Turklāt mākslinieks ir darbojies ne tikai tēlniecības, bet arī dizaina un tehnisko izgudrojumu jomā. 1965. gadā Raimonds Muzikants ieguva autorapliecību par mikroautobusa RAF dizaina parauga izstrādi.
Tēlnieka Raimonda Muzikanta iedvesmotāja, atbalstītāja un labākā palīdze bija viņa dzīvesbiedre Ausma Muzikante. Raimonds un Ausma laulību reģistrēja 1960. gada 14. jūlijā, bet 16. jūlijā šīs ģimenes saites svētīja mācītājs Jānis Liepiņš Anglikāņu baznīcā.
Es pie tevis traucos naktī,
Tik pie tevis vēlos būt!
Teic jel vārdu, vienu vārdu,
Ko, man dzirdot, šaubas zūd.
(R. Muzikants)
Kopā izaudzināti četri bērni: Tālivaldis, Gundega, Viesturs un Līga. Tālivaldis ir tēlnieks, Gundega ilustrē grāmatas bērniem.
R. Muzikants lepojās, ka okupācijas gados nav nodevis savu sirdsapziņu un nav veidojis darbus, kas slavinātu sarkanos okupantus, partiju un valdību. Viņš jau ar saviem pirmajiem soļiem mākslas laukā kļuva neērts okupācijas režīmam, tāpēc neguva oficiālu atzīšanu un popularitāti. Ikdienā tēlnieks piedzīvoja dažādas represijas, tāpēc negozējās slavas saulītē, bet ražīgi strādāja un veidoja pieminekļus, lai nopelnītu iztiku savai kuplajai ģimenei. Mākslinieks Raimonds Muzikants ir radījis vairāk nekā 40 skulpturālus darbus, kas uzstādīti kapos visā Latvijā. Daudzi atrodas arī Rīgas Meža kapos.
1988. gadā, drīz pēc Gunāra Astras nāves, Raimonds Muzikants uzsāka darbu pie Gunāra Astras kapa pieminekļa. Tieši pie R. Muzikanta vērsās G. Astras piederīgie, jo citi tēlnieki bailēs no represijām no šī dara bija atteikušies. 1991. gadā Meža kapos tika uzstādīts Raimonda Muzikanta granītā kaltais piemineklis Gunāram Astram, kas simbolizē latviešu nācijas cīņu ar okupantiem un sarauj uzliktās važas.
Raimonds Muzikants mūžībā devās 2014. gada 6. augustā.
3. maijā Rūjienas Izstāžu zālē atklās Raimonda Muzikanta simtgadei veltītu izstādi.
