17.februārī plkst.11.00 pie Valmieras Tūrisma informācijas centra (TIC) pulcējās 26 koši saģērbušies aktīvās atpūtas cienītāji gan no Valmieras, gan no Rīgas, lai kopā ar zemessargiem militārajā transportā dotos uz Sietiņiezi. Jāteic, ka vēl tikpat daudz gribētāju palika aiz svītras, jo dalībnieku skaits bija ierobežots.
Nezin, vai reģistrējoties visi saprata, uz ko bija pieteikušies un parakstījušies, bet šis nebija vienkāršs pārgājiens pa mežu ar sildīšanos pie ugunskura. Kā teiktu Vinnijs Pūks, tā bija nopietna “ekspotīcija” ar nopietniem pārbaudījumiem.
Pārgājiena iniciatīva pieder Valmieras TIC, savukārt „Izdzīvošanas skolas” dibinātājs Mareks Dombrovskis kopā ar Zemessardzes 22.kājnieku bataljona zemessargiem bija domājuši un izveidojuši četrus kontrolpunktus ar dažādiem uzdevumiem. Lai nerastos sastrēgumi un būtu lielāks cīņas spars, no pārgājiena dalībniekiem tika izveidotas četras komandas – oranžā, zilā, sarkanā un zilzaļā.
Vispirms – iesildīšanās aplis, kad visi dalībnieki varēja iepazīties ar uzdevumiem, uzdot jautājumus, izmēģināt spēkus, tad neliela tējas pauze pie ugunskura, un tad jau sekoja īsta sacensība pēc kartes un kontrolpunktiem.
Laikam visvienkāršākais uzdevums bija pie šaušanas. Ja netrīcēja rokas un ar redzi viss kārtībā, komandai punkti summējās ātri. Bija gan īstie mērķi, gan krāsaini baloni, no kuriem beigās palika vien lupatiņas. Daudzi jau pirms tam bija šāvuši ar gaiseni, bet tikai retais rokās bija turējis pistoli.
Katram uzdevumam tika dotas maksimums 25 minūtes un 10 minūtes pārejai uz nākamo kontrolpunktu. Ne visur gāja tik raiti, kā gribētos. Liekas, vissarežģītākā bija pārvietošanās pa virvēm. Šajā posmā ļoti svarīga bija vienota komanda un atbalsts cits citam. Arī pareiza palīdzība cietušajam, ugunskura iekuršana un tējas uzvārīšana no meža un līdzpaņemtajiem materiāliem prasīja laiku un iemaņas.
Ceturtajā uzdevumā dalībniekiem zem ziemas maskēšanās tīkla bija jāveic apvidus novērošana, jānosaka attālums un kartē jāatzīmē redzamie objekti.
Gan pirms, gan pēc uzdevumu veikšanas dalībnieki varēja iepazīties ar vieglākiem un smagākiem šaujamieročiem, kā arī pielaikot zemessargu uzkabi. Interesi par militāro ekipējumu izrādīja ne tikai stiprā dzimuma pārstāvji, to labprāt pielaikoja arī meitenes.
Kad pēcpusdienas krēslā pie ugunskura Mareks pavaicāja – vai ir kādi jautājumi? – no dalībniekiem atskanēja – kad būs nākamais pārgājiens?
Svaigais gaiss, piesnigušais mežs un netradicionālie uzdevumi varbūt kādā brīdī stindzināja rokas un izraisīja nogurumu, bet jaunas zināšanas, kopīgs cīņas spars cilvēkus ierāva azartā un pārliecināja – es to varu! Un ja to varēja izdarīt pat 9-11 gadus veci bērni, tad pieaugušajiem tās bija vien spēlītes Latvijas ziemā.
Katrs dalībnieks no Mareka rokām saņēma salokāmu plastmasas krūzīti, bet majors Jānis Miķelsons krūzītes ar uzrakstu „Zemessardzes 2.brigāde” pasniedza tikai uzvarētājiem, un tā šoreiz bija „Sarkanā komanda”.
