Egils Levits: Pašvaldību reforma nav tikai efektivitātes, bet arī identitātes jautājums (1)

Lasīšanas laiks: 4 min

Sestdien, 23. februārī, Valmieras integrētā bibliotēkā notika jurista un politologa Egila Levita atklātā lekcija un diskusija “Vērtības Eiropas Savienībā un Latvijā”, kurā piedalījās liels skaits interesentu. Pieredzējušais jurists lekcijā skaidroja vērtību nozīmi valsts un sabiedrības kontekstā un dalījās savā pieredzē, kā Eiropas Savienības pamatvērtības tiek piemērotas tiesiskajā praksē.

Egils Levits arī sniedza interviju portālam “Valmieras Ziņas”, atbildot uz Latvijas sabiedrībā un politikā aktuālajiem jautājumiem.

Jūs esat bijis viens no 1990.gadā 4.maijā pieņemtās Neatkarības deklarācijas, 2014.gadā pieņemtā Satversmes ievada un citu likumdošanas aktu līdzveidotājiem. Kā jūs vērtējat Latvijas attīstību kopš neatkarības atjaunošanas? Vai ir bijuši kādi juridiskās bāzes trūkumi, kas traucējuši valsts attīstībai?

Latvijas attīstības virziens ir bijis pareizs, taču ātrums nav bijis optimāls. Ja mēs būtu rīkojušies prātīgi, mērķtiecīgi un tālredzīgi, valsts šobrīd būtu sasniegusi augstāku attīstības līmeni. Kādēļ mēs neesam izmantojuši visu attīstības potenciālu, šis jautājums ir saistīts ar to, kā sabiedrība izprot sevi un apkārtējo situāciju, kā tiek veidotas demokrātiskās institūcijas, ievēlot Saeimu un pašvaldības. Ir bijušas fāzes, kad mēs mērķtiecīgāk virzījāmies uz priekšu, un ir bijušas fāzes, kad rīkojāmies aplami. Piemēram, pirms desmit gadiem piedzīvotā ekonomiskā krīze bija pa pusei globālās recesijas radīta, bet mēs to dubultīgi padziļinājām ar mazjēdzīgo “gāze grīdā” politiku. Līdz ar to mūsu ārā rāpšanās no krīzes bija dubultgrūta, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm.

Kā jurists es visumā esmu apmierināts ar Latvijas valsts tiesisko ietvaru. Drīzāk pastāv problēmas ar likumu piemērošanu. Taču kopumā mēs nebūt neesam sliktākie Eiropas Savienībā. Valsts ir kā māja, kuru visu laiku vajag uzturēt un pielabot. Ja nekas netiek darīts, tad pēc kāda laika tā sabrūk. Tas pats attiecas uz tiesisko ietvaru valstī. Tādēļ mūsu Satversmē kopš neatkarības atjaunošanas ir veiktas vairākas “piebūves”. Piemēram, 1998.gadā tika ieviesta pamattiesību sadaļa un 2014.gadā – Satversmes ievads.

Tuvojoties Valsts prezidenta vēlēšanām, no jauna tiek aktualizēta jūsu kandidatūra. Vai jūs plānojat iesaistīties šajā procesā?

2015.gadā es biju izvirzīts par prezidenta kandidātu. Toreiz es piekritu kandidēt principiālu iemeslu dēļ, lai gan bija skaidrs, ka es nevaru tikt ievēlēts, jo bija vienošanās par citu kandidātu. Es gribēju parādīt, ka ir iespējama alternatīva un nevar iepriekš visu “noshēmot”. Attiecībā uz pašreizējo situāciju es konstatēju, ka par mani runā un cilvēki nosauc manu kandidatūru. To es nevaru aizliegt. Es gribu uzsvērt, ka neesmu kandidāts, jo formāli neviena partija mani nav izvirzījusi. Tas arī būtu pāragri. Ja šāda vienošanās vairākumam Saeimā būtu, es vēl pārdomātu. Taču pirms tam nav vērts domāt, kas būtu, “ja tantei būtu riteņi”.

Pieņemsim, ka jūs tomēr kandidēsiet uz Valsts prezidenta amatu. Ko jūs atbildētu tiem, kur pārmetīs vietējās situācijas nepārzināšanu, jo ilgu laiku esat pavadījis ārpus Latvijas?

Es pašlaik strādāju Eiropas Savienības tiesā Luksemburgā, taču pastāvīgi dzīvoju arī Latvijā. Es esmu no Rīgas, Pārdaugavas, āgenskalnietis ceturtajā paaudzē. Tas, ka cilvēks strādā ārzemēs, mūsdienu mobilitātes apstākļos nenozīmē to, ka viņš ir zaudējis saikni ar savu valsti. Es pastāvīgi esmu iesaistīts Latvijas dzīvē, līdzdarbojos sabiedriskajos procesos, lasu lekcijas un bieži pavadu nedēļas nogales savās mājās Latvijā. Man ir radi visos Latvijas novados, izņemot Zemgali. Es teiktu, ka mana saistība ar Latvija ir tikpat liela, kā jebkuram šeit dzīvojošam cilvēkam.

Kāda ir jūsu attieksme pret gaidāmo administratīvi-teritoriālo reformu?

Pašvaldību reformai ir jābūt vienlaikus orientētai uz diviem mērķiem. Taču patlaban es redzu, ka diskusija ir virzīta tikai uz vienu mērķi – kā efektivizēt pašvaldību darbu. Šim nolūkam ir nepieciešams noteikts iedzīvotāju skaits. Ja pašvaldība ir pārāk maza, tā nespēj pietiekami efektīvi pildīt savas funkcijas, kas visām pašvaldībām jānodrošina vienādā apjomā. Tādēļ ir jāatrod optimāls modelis, kas nosaka iedzīvotāju skaitam atbilstošas funkcijas. Pēc būtības tas nozīmē virzību uz lielākām pašvaldībām. Manuprāt, reformas rezultātā pieejamo pakalpojumu klāsts iedzīvotājiem nedrīkst samazināties. Noteikts pakalpojumu klāsts ir jānodrošina jebkurā vietā Latvijā, neatkarīgi no tā, cik tālu atrodas pašvaldības administratīvais centrs. Veidi, kā pakalpojumi tiek sniegti, var atšķirties, piemēram, nodrošinot transportu iedzīvotājiem, lai viņi varētu nokļūt uz skolu, pie ārsta un saņemt citus pakalpojumus. Lai gan kopumā pastāv tendence iedzīvotāju mobilitātei palielināties, nedrīkst aizmirst par tiem cilvēkiem, kuriem ir ierobežotas mobilitātes iespējas. Tādēļ reforma ir ļoti komplekss jautājums.

Otrais, bet tikpat svarīgais pašvaldību reformas mērķis ir nodrošināt, lai cilvēku piesaiste, tostarp kultūrvēsturiskā ziņā, pašvaldībai netiktu grauta, bet tiktu veicināta. Tas nav administratīvs, bet identitātes jautājums. Manuprāt, ir ļoti slikti, ka izzūd vēsturiskās vietas. Lai saglabātu mazās administratīvās vienības, tām ir jāpiešķir funkcijas, ko tās spēj īstenot. Piemēram, kāds neliels pagasts uz vietas varētu izlemt, kur tiek ierīkota autobusa pietura, savukārt ceļa uzturēšana būtu lielākas administratīvās vienības kompetencē. Pašvaldību sistēma ir jāveido no vairākiem funkciju un kompetenču līmeņiem, sākot no vairāku pašvaldību sadarbības un pagastu līmeņa, nododot katrā līmenī piemērotas funkcijas, ko tas spēj “nest”. Līdz ar to mēs kā pilsoņi būsim vienlaicīgi iesaistīti ar lemšanas tiesībām visos līmeņos, sākot ar savu pagastu līdz pat valsts līmenim.